Maršruta izvēle
Kas tad ir spontāns pārgājiens? Iziet taisnāko ceļu cauri brikšņiem vai, gluži pretēji, – izmest kādu neplānotu līkumu? Mūsu variantā spontanitāte bija maršrutu sākt plānot, izkāpjot no vilciena. Pārgājienā piedalījāmies četri cilvēki no divām mājsaimniecībām. Zinājām, ka gribam noiet no vienas dzelzceļa līnijas līdz otrai, jo tas ir interesantāk nekā doties apļveida maršrutā. Ar vilcienu braucām Saulkrastu virzienā un izkāpām Pabažu stacijā. Zinājām aptuveni, kurā meža apvidū gribēsim nakšņot un ka divās dienās noiesim ap 45 km līdz Siguldai. Bet ceļus un taciņas mēs izvēlējāmies, izmantojot LVM Geo lietotni, kas ir Latvijā ērtākā viedierīcē lietojamā karte, ar ko orientēties apkārtnē.
No Pabažu dzelzceļa stacijas pa sniegotiem ceļiem devāmies aizsargājamo ainavu apvidus Ādaži virzienā. Tajā ieejot, konstatējām, ka Ādažu poligonam tomēr būs jāiet apkārt, kas mums nozīmēja līkumu. Par to gan daudz nebēdājām, jo, lai arī gaisa temperatūra bija krietni zem –10 grādiem, spīdēja saule un sniegs bija pūkains un patīkami brienams. Lielāko aizsargājamo ainavu apvidus bagātību – plašās viršu audzes un zaļās vārnas – mēs gan nevarējām novērot, jo virši bija apsniguši un zaļās vārnas no Āfrikas dienvidu daļas Latvijā atgriežas tikai maijā. Toties, brienot cauri purvainam apvidum, varējām baudīt vaivariņu aromātu un acis priecēt ar piesnigušā meža ainavām. Purvs gan ir viltīgs arī ziemā – biezās sniega kārtas dēļ mitrā, kūdrainā zeme nav aizsalusi. Līdz ar to, ejot pāri purvainām vietām, gājējiem ir jābūt uzmanīgiem, lai nesaslapinātu kājas. Tā kā mēs paspējām iestigt slapjumā, tad atturējāmies no paša purva šķērsošanas un izvēlējāmies dažus kilometrus doties gar autoceļu Saulkrasti–Sēja, kas patīkami pārsteidza ar ainaviskiem plašumiem apkārt. Un tālāk jau pa lauku ceļiem un arī neceļiem devāmies līdz Latvijas valsts mežu teritorijai, sauktai par Kurveģi. Tam tuvojoties, pauguru bija arvien vairāk. Līdz ar to varējām izbaudīt īsteni romantisku pārgājiena saulrietu.
Nākamajā dienā jau gandrīz vai kā pa rūpīgi izplānotu maršrutu devāmies pa Kurveģa meža ceļu un taciņām, kas aizveda līdz Raganai. Tālāk līdz Krimuldai un daļēji pa Kubeseles dabas taku aizgājām līdz Siguldas gājēju tiltam un gar Velnalu līdz pašai Siguldai.
Sildīšanās pie ugunskura
Atrast omulīgu meža stūrīti nakšņošanai ir daļa no piedzīvojuma. Ziemā tas pat ir vienkāršāk nekā vasarā, jo zini, ka, tumsai iestājoties, visdrīzāk neviens tevi netraucēs, kā arī ugunskuram piemērota vieta nav jāmeklē tik ilgi kā vasarā, kad jārūpējas par ugunsdrošību.
Mums izdevās atrast labu vietu, kur apkārt ir egles – daudz panīkušu sausu egļu stumbeņu, kas mūs sildīja vairākas stundas vakarā un tāpat no rīta. Arī –20 grādu gaisa temperatūrā pie ugunskura ir ērti iekārtoties uz pārgājiena paklājiņa, novilkt mitros zābakus, attaisīt jaku un baudīt vakara sarunas.
Vesels rituāls ir vakariņu gatavošana. Mums līdzi bija termoss ar tēju, kas pa dienu jau bija izdzerts, tā ka vajadzēja arī šos krājumus papildināt. Sarausām ugunskura katliņā sniegu un sākām uz uguns to kausēt, lai varētu izvārīt ātri pagatavojamo kartupeļu biezputru ar gaļas konservu. Viss, ko gatavo uz ugunskura, pēc aktīvas dienas ir tik garšīgs!
Sniega kausēšanai vajadzēs pielikt katliņu ar labu sniega kaudzi un sagatavot vēl tīru sniegu, ko bērt virsū, kad tas katliņa apakšā sāks kust, lai katliņš nepiedegtu. Pieredzējušiem nakšņotājiem mežā parasti ir līdzi gan ugunskura katliņš, gan katliņš lietošanai ar tūrisma gāzi. Tikai viens ir melns un apdedzis un jāliek maisiņā, lai nesamūrētu visu somu, bet otrs paredzēts izmantošanai ar tūrisma gāzes balonu, kur tēju uzvārīt ir viens, divi, kad sniegs ir izkausēts. Tomēr šādā aukstumā gāze deg slinki, līdz ar to ugunskurs ir pat drošāks siltuma avots ēst gatavošanai.
Iekurināt ugunskuru biezā sniegā
Izvēlamies ugunskura vietu, iztīrām sniegu trīs metru rādiusā ap ugunskuru – jo kārtīgāk izdodas sniegu notīrīt, jo pašiem būs pēc tam ērtāk. Ja apkārt paliks bieza sniega kārta, nebūs tik patīkami iekārtoties pie ugunskura uz paklājiņa, sniegs kusīs un paklājiņš paliks slapjš. Nākamais uzdevums ir sameklēt nolūzušos zarus, sausus skujkoka stumbeņus, ko salikt malkas grēdā, lai, ugunij izdegot, būtu ko piemest. Pārgājienos mēs neņemam līdzi neko lieku – arī cirvi mežā nevajag, lai iekurinātu kārtīgu ugunskuru. Iekuram vajadzēs salauzt īpaši smalkas egļu pazarītes, kas labi deg. Ja tādu trūkst, var pameklēt uz kokiem sveķus. Un tad jau atliek tikai baudīt vakaru pie ugunskura. Savukārt no rīta ir vērts pārbaudīt, vai, oglēm uzpūšot, tās kvēlo, tad ugunskuru var ātri atjaunot, lai pagatavotu rīta putru un kafiju.
Nakšņošana mežā
Tas jau vairs nav nekāds noslēpums, ka ziemā doties pārgājienos ir lieliski. Labāk pat nesatuntulēties, bet ģērbties tā, lai var ērti iet. Līdzīgi ar nakšņošanu teltī ziemā – gulēt var tajā pašā teltī ar to pašu matracīti, ko vasarā, guļammaisu gan vēlams paņemt siltāko. Visas drēbes jau ir mugurā, varbūt vēl ir vērts līdzi nest uzticamās vilnas zeķes vai mīkstāko plīša džemperi.
Pirms telts celšanas notīrījām sniegu no zemes, cik iespējams, un saklājām egļu zarus, lai no apakšas nenāktu aukstums. Grūtākais brīdis ir doties no siltā ugunskura uz auksto telti, bet, tiklīdz esi ieritinājies guļammaisā, nakts jau vairs neliekas tik gara. –20 grādu ir diezgan auksta temperatūra, bet es ārā nakšņojusi mīnus grādos biju jau iepriekš, tāpēc daži grādi šurpu turpu mani nebiedēja.Taču iesācējiem iesaku izvērtēt, vai tas būs pa spēkam, lai piedzīvojums nebeidzas nelāgi.
Man bija plāns celties augšā, ja sākšu salt, un kurināt ugunskuru. Bet to nevajadzēja darīt, nogulēju līdz rītam kā lācis!