Viļņu skartie
Gada ģeovietu kopš 2008. gada Latvijā izvirza biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks. 2019. gadā tā kronēti bija Vidzemes jūrmalas stāvkrasti, savukārt šogad balsojumā šo titulu ieguvuši Staldzenes stāvkrasti Kurzemē, Ventspils apkaimē. Staldzenes stāvkrasti, kas ir uzskatāmi par vieniem no augstākajiem stāvkrastiem Latvijā, ir sešus kilometrus garš jūras posms, kas sākas apmēram piecus kilometrus uz ziemeļiem no Ventspils Kolkas virzienā.
Pētnieki skaidro, ka šeit apmēram pirms 7500 līdz 5000 gadiem ir bijusi Baltijas jūras attīstības stadijas Litorīnas jūras lagūna. Tās ūdens līmenim pazeminoties, radās smilšu strēle, veidojot no jūras nodalītu lagūnu, līdzīgu tai, kādu pazīstam Kuršu kāpu Lietuvas pusē. "Strēle norobežoja lagūnu no jūras, un tā pārveidojās par seklu ezeru, kas pakāpeniski aizauga," skaidro Latvijas Universitātes pētniece Dr. geogr. Laimdota Kalniņa un piebilst: "Tajā sākotnēji nogulsnējās ezera nogulumi – gitija jeb tumši brūns sapropelis, kuru veidoja ūdensaugu un ūdens dzīvnieku atliekas, kā arī aļģes un ieskalotās vai pārpūstās smiltis. Kad ezers bija pilnīgi aizaudzis, sāka uzkrāties kūdra. To savukārt pārsedza kāpas, no kurām daļa jau ir noskalotas. Garākā posmā zem krasta kāpu smilts slāņiem ir redzams ledus laikmetā nogulsnēts zilganpelēks akmeņains smilšmāls (morēna), kā arī ledāja kušanas ūdeņu ezera sarkanbrūnie māli." Par īpaši interesantiem no ģeologu skatpunkta ir uzskatāmi seno Baltijas baseinu nogulumi, tai skaitā Baltijas Ledus ezera smiltis un māli, Ancilus ezera smilts un zilganpelēki aleirīti, kuros ieslēgti pat koku stumbri, Litorīnas jūras smiltis ar gliemju čaulītēm un Ventspils lagūnas tumšbrūnā gitija jeb sapropelis un kūdra. Tieši kūdras un sapropeļa atseguma daļa ar ūdenskritumu uzskatāma par vietas skaistāko, bet vienlaikus trauslāko posmu.
Aptuveni pirms piecdesmit gadiem stāvkrasts sasniedza augstumā pat divpadsmit metru. No vienas puses erozija veido stāvkrastu, bet no otras puses vienlaikus to iznīcina. Erozijas rezultātā aptuveni pirms piecdesmit gadiem stāvkrastā atsedzās blīvo organogēno nogulumu slāņkopa, bet vēlāk, noskalojoties tos pārsedzošajām kāpām, izveidojās arī unikāls ūdenskritums, kāda nav nekur citur.
Viļņi dusmojas un nikni triecas krastā, taču to izcelsme meklējama ne vien pastarpināti cilvēka veicinātās klimata pārmaiņās un ar to saistītajās izpausmēs, bet arī daudz tiešākā cilvēka darbības rezultātā. Par aktīvo krasta erozijas procesu liecina Latvijas Universitātes emeritētā profesora Gunta Eberharda un pētnieka Dr. geol. Jāņa Lapinska krasta monitoringa pētījumi.
Stāvkrastu noskalošanu, liekot tiem pakāpeniski atkāpties, līdz ar klimatiskiem faktoriem veicina gan valdošās straumes, viļņi, vēja ātrums un virziens, jūras līmeņa augstums, gaisa temperatūra, ledus veidošanās, gan cilvēka roku darbs un ar to saistītā saimnieciskā darbība, piemēram, ostas mols un dziļais kuģu ceļu kanāls, kas pilnībā pārtrauc dabisko sanešu pārvietošanos garām ostai uz ziemeļiem.
Vētras dāvana
Atskatoties divdesmit gadu senā pagātnē, 2001. gada 6. novembra vētras līdz ar postījumiem jūras krastā Ventspils pilsētas teritorijā pie tās ziemeļu robežas sagādāja pārsteigumu – bronzas laikmeta senlietu depozītu. To atrada kāds vietējais iedzīvotājs, steidzoties tās pašas dienas vakarā atradumu nodot krāsaino metālu uzpircēju rokās, neapzinoties tā patieso vērtību vēstures griezumā. Ātri vien atraduma lietas nonāca vietējo iedzīvotāju rokās, sasniedzot arī Ventspils muzeja darbiniekus, kas sākuši dzīt pēdas atradumam un atradējam. Pēc dažām dienām tai pašā vietā, rudens vētrā un slapjā sniegā strādājot, jau speciālistiem izdevās atrast vēl 34 senlietas vai to fragmentus.
Depozīts uzskatāms par Latvijas teritorijā līdz šim lielāko atrasto un par vienu no lielākajiem bronzas laikmeta senlietu noguldījumiem Austrumbaltijā. Līdz tam lielākais bronzas laikmeta atradums Latvijā bija konstatēts Liepājas apkaimē Kalējos. Par Staldzenes depozītu atradums nodēvēts, jo Staldzenes ciems 1964. gadā iekļauts Ventspils pilsētas sastāvā, dodot guvumam senāko apdzīvotās vietas nosaukumu. Kā norāda Ventspils muzeja vadošais pētnieks Dr. hist. Armands Vijups, Staldzenes depozītā atrasti daži veseli priekšmeti un 174 priekšmetu fragmenti, kopumā 5644 gramu svarā, tostarp kaklariņķi, aproces, apročveida riņķi, rotadatas, briļļveida sakta, zirglietas, uzmavas kaltiņš, iekaramais trauks un citi neskaidras nozīmes fragmenti.
Turklāt jaunais atradums ar tajā ietilpstošo senlietu skandināviskajām formām vēsturniekiem par uzdevumu izvirzīja Skandināvijas un Latvijas teritorijas sakaru pārizpēti bronzas laikmetā – atradumā ietilpst tipiskas Ziemeļeiropas vēlā bronzas laikmeta lietas, kas nav raksturīgas Austrumbaltijai, iespējams, vestas pāri jūrai no Gotlandes vai Austrumzviedrijas. Turpretī pārējiem atradumiem Latvijas teritorijā raksturīgas Austrumbaltijai tipiskas formas.
Laika zobs
Lai arī līdz tam arheologu uzmanību Ventspils apkaimes kāpas un stāvkrasts nebija piesaistījis, tomēr depozīts uzskatāms par zīmi, ka krasta erozijas procesi pietuvojušies tām teritorijām, kurās mīt vēl neuzietas arheoloģiskas liecības. Pētnieki sprieduši, ka, iespējams, senlietas saturošais smilšu nobrukums veidojies pēc vairāku stāvkrastā augušu priežu nogāšanās.
Vietas aizsardzībai 2001. gadā izveidots ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis Staldzenes stāvkrasts, kurš aptver aptuveni divus kilometrus garu krasta posmu Ventspils pilsētas teritorijā. Taču šī pieminekļa robežās netika ietverta pati unikālākā stāvkrasta daļa ar sapropeļa un kūdras atsegumu, kas atrodas no Staldzenes uz Ventspils pusi. Saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes datiem Staldzenes stāvkrastos atrodas gan Eiropas, gan Latvijas nozīmes aizsargājamie biotopi: mežainas jūrmalas kāpas, boreālie meži, kaļķainas smiltāju pļavas, ar lakstaugiem klātas pelēkās kāpas, ietverot astoņu aizsargājamu augu sugu atradnes, tostarp Gmelina alises, smiltāja neļķes, Pallasa sausserža, pakalnu neaizmirstules, pļavas silpurenes, sīpoliņu gundegas, dedestiņu vīķa un arī Skandināvijas klintenes, kas uzskatāma par šīs aizsargājamās teritorijas galveno botānisko vērtību, jo šis augs Latvijā sastopams tikai Ventspils un Papes apkārtnē.
Sagaidot Pasaules ģeoloģiskā mantojuma dienu, septembra beigās iecerētas izglītojošas aktivitātes, lai izceltu vietas ģeoloģiju un tās apkaimē esošās dabas vērtības. Neskatoties uz to, jāpatur prātā, ka Staldzenes stāvkrasti ir mainīgs objekts ar ierobežotu pastāvēšanas laiku. Līdz ar to ģeologi mudina doties un pieredzēt mainīgo stāvkrastu dabu klātienē. Starp citu, garām šai vietai ved arī jaunveidotais Jūrtakas maršruts tā 11. dienā.