Kāda dzīve patīk vēžiem Latvijā?
Latvijā sastopamais platspīļu vēzis tiek uzskatīts par visaugstvērtīgāko vēžu sugu Eiropā, taču tam nākas piekāpties krietni izturīgāko svešzemnieku priekšā.
Vismaz 4–5 mēnešus gadā vēžiem nepieciešama +15, +20 grādu temperatūra. Oktobrī un novembrī, ūdenim atdziestot līdz +10, +13 grādiem, vēži sāk vairoties un nērš ikrus.
Astoņus mēnešus vēža mātīte zem astes nēsā ikrus. Tie ir trausli, tāpēc, lai izvairītos no liekām kustībām, visu šo laiku viņa neēd un staigā ar nostieptām kājām, lai nenotrauktu dārgos pēcnācējus gar grunti. Mazuļi sāk šķilties maijā un izskatās gluži kā pieauguši īpatņi, tikai daudz mazāki.
Kamēr vien vēzis dzīvo un ēd, viņš aug. Taču augot čaulā kļūst par šauru, tāpēc dzīves laikā tas vairākas reizes nomaina cieto hitīna apvalku. Čaula tiek novilkta pat no ūsām, paliek tikai acis un miesa. Tā gan nav, ka vēzim jāizlien no cietām bruņām. Pirms "mētelīša" maiņas par mazu palikušais apvalks fermentācijas rezultātā kļūst mīkstāks. Tomēr pat zinātnieki brīnās, kā spīlēs esošo miesu vēzis dabū cauri tievajiem kāju kakliņiem. Pirmajā dzīves gadā vēži čaulu maina līdz astoņām reizēm. Sākot no trešā ceturtā dzīves gada – vienu divas reizes gadā. Izģērbies vēzis paliek tādā kā zīda krekliņā un aptuveni 10 dienas, līdz tiek pie jauna ietērpa, ir tik neaizsargāts un vārgs, ka pat neēd, toties pats kļūst par iekārojamu barību zivīm, tāpēc cenšas paslēpties un nerādīties ārā.
Kas ietekmē vēžu populāciju?
Vēži ir jutīgi ne vien pret ūdens temperatūras svārstībām, bet arī pret ekosistēmas kvalitāti. Vēzis ir ūdens kvalitātes bioloģiskais indikators, tam nepatīk skābs un piesārņots ūdens. Tādēļ lauksaimniecības intensifikācija būtiski samazina vēzim pieejamo dzīvotņu skaitu. Ūdeni, kurā mīt platspīļu vēži, var droši dzert.
Vēži var dzīvot strautos, upēs, ezeros, grāvjos un pat purva bedrēs. Vislabāk tiem tīk mālaina un akmeņaina gultne. Svarīgi, lai būtu daudz iespēju paslēpties gan čaulas maiņas, gan mazuļu perēšanas laikā.
Pārvietojoties pa ūdenstilpes gultni, vēži airējoties veido vertikālas ūdens plūsmas, kas veicina aerāciju un vienmērīgu apgādi ar skābekli. Tādējādi tas rūpējas ne vien par sevi, bet arī par kaimiņiem. Vēži pasargā ūdenstilpi arī no aizaugšanas un darbojas kā sanitāri, jo ēd gan augus, gan slimās un beigtās zivis un abiniekus. Ja gaidāma čaulas maiņa, vairošanās vai ziemošana, vēži pamatīgi saēdas proteīnus – kāpurus un gliemjus, un var ķerties pat pie bez ietērpa palikušiem sugasbrāļiem.
Vēžu aktīvākais darbības laiks ir naktī. Dienā tie slēpjas piekrastes alās, zem koku saknēm vai kritušiem stumbriem.
Kuras sugas ir mūsu, bet kuras – ienācēji?
Latvijā sastopamas četras vēžu sugas. Platspīļu vēzis ir vietējais, par šaurspīļu vēzi tiek diskutēts. Uzskatu, ka tā ir invazīva suga, ko mūsu valstī ieveduši Latgales puses mežinieki. Par Latvijas vēžu resursiem atbildīgā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras un ihtiopatoloģijas nodaļas vadītāja, veterinārmedicīnas zinātņu doktore Ruta Medne to tomēr pieskaita vietējām sugām.
Šaurspīļu vēzis neapdraud platspīļu sugasbrāli atšķirībā no diviem ieceļotājiem amerikāņiem – dzeloņvaigu vēža un signālvēža, kurš nosaukumu ieguvis dēļ violetā plankuma pie spīļu savienojuma pamata. Šīs sugas ir krietni agresīvākas, apveltītas ar augstākām vairošanās spējām, mazāk prasīgas ūdens kvalitātes ziņā, noturīgākas pret temperatūras svārstībām un slimībām. Līdztekus citām kaitēm pārnēsā platspīļu un šaurspīļu vēzim nāvējošo vēžu mēri.
Kādēļ vēži mēdz iet bojā?
Pēdējo 10 gadu laikā vairākos ezeros novērota platspīļu vēžu masveida bojāeja. Populācija pēc gadiem parasti atjaunojas. Ņemot vērā izteiktu dzeloņvaigu vēža izplatības areāla paplašināšanos, domājams, ka tādējādi samazinās platspīļu vēzim pieejamās ekoloģiskās nišas. Rūpējoties par sugas saglabāšanu, no 2000. līdz 2015. gadam platspīļu vēži ielaisti 15 ezeros.
Masveida bojāeju var izraisīt arī saprātīgas un kontrolētas apsaimniekošanas trūkums, kas ūdenstilpē rada pārapdzīvotību. Ja vēžu ir par daudz, tiem trūkst barības. Viņi novājē un neaug. Ja gada laikā pieaudzis vēzis nevar nomainīt čaulu, tas aiziet bojā. Pārapdzīvotība veicina arī slimošanu.
Hitīna apvalks, kas būtībā ir biopolimērs (poliglikozamīns), satur dažādas minerālvielas un ir ideāla barotne mikrobiem un sēnītēm. Tie izgraužas līdz miesai, ievada savus toksīnus, vēzis notirina kājas un pagalam ir. Tas, ka vēži kādā brīdī pazūd, nenozīmē, ka to vispār vairs nebūs, bet populācijas atjaunošanās prasa vairākus gadus. Svešo sugu izplatība gan būtu ierobežojama ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.
Kurp doties vēžot?
Platspīļu vēža ķeršana atļauta tikai licencētās ūdenstilpēs. Vēžus drīkst ķert ar rokām vai izmantojot ne vairāk kā piecus krītiņus jeb ķeseles. Tos aizliegts vilkt ārā no alām, censties izdzīt no tām vai citām slēptuvēm. Platspīļu un šaurspīļu vēžus atļauts ķert tikai trīs mēnešus gadā: no 1. jūlija līdz 30. septembrim. Mātītes ar redzamiem ikriem nedrīkst medīt nekad. Lomā drīkst paturēt līdz 50 vēžiem vai tik, cik, nepārsniedzot šo skaitu, ļāvis licencētās ūdenstilpes saimnieks. Savukārt signālvēžus un dzeloņvaigu vēžus atļauts ķert bez skaita ierobežojuma, ja vien ūdenskrātuves īpašnieks nav noteicis citādi. Labākās vēžošanas vietas atrodamas mazajās upītēs un straujtecēs. Pieredzējuši vēžotāji iesaka paturēt tēviņus, sevišķi dominējošos, bet mātītes laist atpakaļ.
Jons