Lupatiņas plīvo, zvaniņi skan
Kopā ar kolēģiem Aivu un Reini, meitu Paulīni slingā un taksi Bjūtiju nedēļas nogalē Baiba nolēma izpētīt Gaujas ieteku jūrā: "Mašīnu atstājām Gaujas stacijā un gar dārza mājiņām devāmies uz Gaujas pusi. Makšķernieka neviena, tīklus gan novērojām vienu pie otra trīs līnijās tā, ka neviena zivs cauri netiks. Vēl nav applūdis, ar sausām kājām pa mazām makšķernieku taciņām aizejam līdz upes grīvai. Vējš mugurā. Visi trīs ceļabiedri jūtamies tikpat draiski kā suns, kas vēl, nezinot, ka priekšā 20 kilometru, skraida kā apdullis, izrādot savu ārā tikšanas prieku. Upes grīva tiešām skaista – ar daudziem un dažādiem izskalotiem kokiem. No sākuma smiltis tādas irdenas, domājam, nebūs viegla iešana. Izskatās, ka šeit notikušas īpašas sacensības, kurš garāku koku iespraudīs smiltīs, lai tas stāvētu kā miets. Esam sajūsmā par šūpuļtīklu, kas iekārts turpat pie jūras. Pavisam drīz pludmale kļūst cietāka, kas iešanai tieši laikā. Un pa gabalu jau var redzēt Šamanistānas veidojumus, ko var apskatīt aptuveni divus kilometrus no upes grīvas, jūras krastā starp Gaujas ieteku jūrā un Lilasti. Šī vieta ir tik īpaša! Lupatiņas plīvo, zvaniņi skan, pētām no jūras izskalotās, neparastiem ornamentiem apkrāsotās koka saknes. Lai mazliet uzkavētos, dzeram termosos līdzi ņemto tēju. Un dodamies tālāk iekšā mežā, Garezeru virzienā." Pārgājienu cienītājiem nav nekāds noslēpums, ka tepat netālu ir uzcelts miteklis, kur mīt, varētu teikt, tāds kā šīs īpaši aizsargājamās teritorijas gariņš. Viņš novāc atkritumus (tiešām nekur citur Pierīgā tik tīru mežu neatrast, ja neskaita to teritoriju uz ceļa pusi), pacienā draudzīgus ceļagājējus ar tēju. Lai viņam tur laba un mierīga dzīvošana!
Raķešu bāze un baltā kleita
"Kad esam pie Garezeriem, izložņājam pa kokiem, kas nokārušies pāri ezeriem. Filmējam un ceram, ka kāds iekritīs. Izmēģinām savus spēkus uz speciāli aktīvai atpūtai sagatavotiem kokiem. Drīz izejam atpakaļ pie jūras. Pie Lilastes upes domājam – brist vai tomēr pameklēt kādu neatklātu tiltiņu. Visiem iepriekš ir bijusi slikta pieredze ar privātīpašnieku otrpus upes. Tāpēc šoreiz vairs negribas izmantot tos tiltiņus, kas ved uz īpašumu. Nekas, neesam slinki un apejam pa dzelzceļa tiltu, bet nolemjam, ka nākamreiz gan bridīsim upīti!" Baiba atklāj. Turpat pavisam drīz atkal jāiet iekšā mežā, vienam reljefam pāri, un var nonākt tieši pie padomju armijas atstātajiem bunkuriem. Lilastē padomju laikos tika izveidota jauno raķešu bāzu darbinieku apmācību vieta, kas esot bijusi īpaši slepena ar raķetēm, kas notēmētas uz Rietumvāciju. "Izložņājam, pafantazējam un dodamies ārā uz jūru piecus kilometrus līdz Saulkrastu Baltajai kāpai. Uzmanīgi, jo dažās vietās pie zemes palikušas dzeloņdrātis! Suns jau noguris velkas no pakaļpuses. Kāpa arī saskatāma pa gabalu. Atnāk līgava lielā, baltā kleitā. Vējš kleitu neaizpūš, un drīz kāzinieki aiziet. Atkal upīte, un šoreiz brienam pāri! Ūdens ir auksts. No apakšas spriežam, ka tā kāpa jau nu gan nekas īpašs nav. Ņemam vārdus atpakaļ, uzkāpjot augšā. Ir tik skaisti! Un laižam atpakaļ ar vilcienu līdz mašīnai, tad – gar Saulkrastiem un Skulti, līdz norādei uz keramikas darbnīcu. Zugu keramikas darbnīcā mākslinieks Arnis Preiss mūs sagaida kā pie dievgalda ar īpašu medus izstrādājumu veselībai un paštaisītu alkoholisku dzērienu pilnai laimei. Pēc 22 kilometriem un septiņām stundām pārgājiena mums ļoti labi garšo latviešu putra Mekes krogā 51 kilometru no Rīgas," ceļotāji priecājas. Diena pavadīta lieliski!