Dānija šobrīd ir palikusi pēdējā valsts Ziemeļu straumes 2 ceļā, kas nav izsniegusi gāzes vada būvniecības sākšanai nepieciešamās atļaujas. Parasti šādu atļauju piešķiršana prasa ne vairāk par četriem mēnešiem, tomēr Dānijas gadījumā kopš attiecīgo dokumentu iesniegšanas ir pagājis jau vairāk nekā gads, un nekas neliecina, ka dāņi grasītos steigties. Tā vietā valsts parlamentā ir iesniegta kārtējā likumdošanas iniciatīva, vērsta pret Ziemeļu straumi 2, savukārt valsts premjerministrs Larss Leke Rasmusens pēc tikšanās ar savu Ukrainas kolēģi Vladimiru Groismanu paziņojis, ka politisko implikāciju dēļ būtu nepieciešama jautājuma apspriešana Viseiropas līmenī.
Šeit gan pastāv būtiska problēma – atbilstīgi Eiropas Savienības (ES) likumdošanai, šāda veida jautājumi atrodas tikai atsevišķu dalībvalstu pārziņā. Teorētiski, protams, neviens likums nav iecirsts akmenī un likumus var arī mainīt, taču tam ir nepieciešams dalībvalstu konsenss, kura panākšana šajā gadījumā ir nereāla.
Attiecīgi ir maz šaubu, ka Dānijai neizdosies novelt no sevis atbildību un lēmumu nāksies pieņemt pašai. Pat tad, ja tas būs noraidošs, šis lēmums Ziemeļu straumes 2 parādīšanos neietekmēs.
Dānijas teritoriālos ūdeņus Bornholmas salas apkaimē ir iespējams viegli apiet pa šīs valsts ekonomisko zonu, uz kuru attiecas jau starptautiskā likumdošana un kur dāņiem nav nekādu iespēju aizliegt gāzes vada būvniecību. Tiesa, tas izmaksās aptuveni par 500 miljoniem eiro dārgāk, un var gadīties, ka Ziemeļu straumi 2 neizdodas uzbūvēt līdz 2019. gada beigām, tomēr uz vispārējā fona tās ir ne vairāk kā neērtības.
Tradicionāli ir pieņemts uzskatīt, ka Kopenhāgena ar lēmuma pieņemšanu vilcinās, jo ir nonākusi būtībā starp Skillu un Haribdu – no vienas puses spiedienu uz Dāniju izdara tās galvenās stratēģiskās partneres ASV, bet no otras – galvenā tirdzniecības un virknes citu jomu partnere Vācija. Tā kā izdabāt abām nav iespējams, dāņi vienkārši velk laiku, gaidot to brīdi, kad gāzes vada būvniekiem beigsies pacietība un tiks pieņemts lēmums mainīt Ziemeļu straumes 2 maršrutu.
Iespējams, lielvalstu spiediens tiešām ir atstājis kādu ietekmi uz vilcināšanos, tomēr pastāv aizdomas, ka tas tomēr nav galvenais faktors. Ticamāk šķiet, ka nozīmīgākas ir pašas Dānijas intereses, un valsts vadība apmaiņā pret atļaujas izsniegšanu cenšas panākt kādus sev izdevīgus nosacījumus. Varbūt tas attiecas uz gāzes piegādēm no Vācijas, kas nepieciešamas valsts enerģētiskās sistēmas stabilas darbības nodrošināšanai, varbūt uz vēl kādiem jautājumiem.
Jebkurā gadījumā filosofiskais miers, ar kādu vairākums iesaistīto reaģēja uz Dānijas premjera izteikumiem, liecina – tiek uzskatīts, ka atļauja nekur nepazudīs, jautājums ir tikai par cenu.
skumji
zvirbulēns
Gudrinieks