Vienošanās starp Helsinkiem, Stokholmu un Ankaru tika panākta vārda tiešā nozīmē pēdējā brīdī, bet līdz tam valdīja pārliecība, ka Turcijas iebildumu dēļ abas Ziemeļvalstis vēl vismaz uz vairākiem mēnešiem paliks bez oficiāla uzaicinājumu pievienoties aliansei.
Turcija vainoja Somiju un Zviedriju patvēruma sniegšanā kurdu kaujiniekiem, kuri cīnās pret Ankaras valdību, atteikumos izdot šos kaujiniekus Turcijai, viņu cīņas turpināšanai labvēlīgu apstākļu radīšanā u. c. Tāpat pretenzijas bija saistītas ar Erdogana galvenā politiskā pretinieka, emigrācijā dzīvojošā sludinātāja Fetullas Gilena piekritēju atbalstīšanu, kā ar Helsinku un Stokholmas noteiktajiem bruņojuma piegāžu ierobežojumiem Ankarai tās izvērstās karadarbības pret Sīrijas kurdiem dēļ. Neoficiāli valda pārliecība, ka Turcija apmaiņā pret savu jāvārdu ir pieprasījusi arī iepriekš apturēto bruņojuma piegāžu no ASV atjaunošanu.
Lai vai kā, vēl dienu pirms samita sākuma Turcijas prasības šķita Ziemeļvalstīm atklāti nepieņemamas (būtībā tā nāktos atteikties no virknes pašu sludināto pamatvērtību), tomēr pēdējā brīdī, kā jau minēts, tika panākta trīspusēja vienošanās. Tajā pašā laikā oficiālie formulējumi ir tik vispārīgi, bet neoficiālās versijas par to, kāds ir vienošanos saturs, – tik daudzveidīgas un savstarpēji izslēdzošas, ka kopaina joprojām paliek neskaidra.
Visticamāk, Ziemeļvalstis un Turcija ar ASV aktīvu līdzdalību ir "vienojušās vienoties", un Ankara ir piekritusi šādam scenārijam, labi saprotot, ka tai joprojām paliek iespējas nepieļaut Helsinku un Stokholmas pievienošanos NATO. Uzaicinājums pievienoties aliansei ir tikai procesa sākums, kam seko vēl vairāki posmi, kur tāpat būs nepieciešama visu dalībvalstu, ieskaitot Turciju, vienprātīga piekrišana. Attiecīgi Ankaru interesējošie jautājumi tiks virzīti soli pa solim, vai vismaz Turcija cer, ka tai izdosies īstenot šādu algoritmu.
Vienlaikus minētā nostāja ir kārtējais apliecinājums, ka prezidenta Erdogana Turcija aizvien vairāk attālinās no NATO, līdzīgi kā tā attālinās no dalības Eiropas Savienībā. Kopumā, lai kādi būtu diplomātiskie formulējumi, jautājums par to, cik ilgi Turcija turpinās mēģinājumus sēdēt uz vienlaikus divu ģeopolitisko nometņu krēsliem, tieši tāpat kā jautājums par to, vai Ziemeļatlantijas aliansei vispār vajadzīga šāda dalībvalsts, kļūst aizvien aktuālāki.