Nepieciešamību reformēt svarīgāko lēmumu pieņemšanas kārtību Šolcs pamatoja ar to, ka "pastāv risks, ka viena valsts ar savu veto traucēs visām pārējām virzīties uz priekšu". Būtībā tas bija nepārprotams mājiens gan ne vienas, bet divu valstu – Polijas un Ungārijas – virzienā, kuras abas, neraugoties uz savstarpējām pretrunām, regulāri atsakās upurēt savas nacionālās intereses uz apvienotās Eiropas altāra. Turklāt aizvien biežāk apgalvojot, ka par ES kopīgajām interesēm tiek uzdotas galvenokārt Vācijas un arī Francijas intereses. Sākot ar tīri ekonomiskām un beidzot ar ideoloģiskām.
Tikpat būtiskas ir arī pretrunas starp tā sauktajām veco un jauno Eiropu (kuru personificē pirmkārt jau Varšava) par ģeopolitiskiem jautājumiem jeb būtībā par ietekmi ES. Berlīnes un Parīzes tandēma vadošā loma apvienotajā Eiropā šo pretrunu, kā arī šo valstu līderu kvalitāšu dēļ pēdējā laikā jūtami iet mazumā, bet veto tiesību atņemšana oponentiem ir lielisks veids, kā vismaz mēģināt atjaunot iepriekš ierasto lietu kārtību. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par kvalificēto vai vienkāršu vairākumu, ir skaidrs, ka Vācijai un Francijai netrūkst iespēju tos nodrošināt.
Jāpiebilst, ka visu iepriekšminēto lieliski apzinās arī Varšavā un Budapeštā, un šā iemesla dēļ Šolca cerības drīzā nākotnē iegūt ES reformatora laurus ir vairāk nekā pieticīgas. Bez visu ES dalībvalstu, ieskaitot Poliju un Ungāriju, piekrišanas izmaiņas lēmumu pieņemšanas sistēmā nav iespējamas, bet abās šajās valstīs pie varas esošie politiskie spēki diezin vai grasās labprātīgi atteikties no būtībā galvenās viņu rokās esošās ietekmes uz ES sviras.
Cits jautājums, ka pati tēmas aktualizēšana nozīmē – reformu nepieciešamība ar gana augstu ticamības pakāpi kļūs par neatņemamu ES dienaskārtības sastāvdaļu. Tostarp centīgi tiks virzīta ideja, ka tie, kas ir pret reformām, bremzē visas savienības progresu ģeopolitiski sarežģītā situācijā, kā arī tiks pacietīgi gaidīts piemērots brīdis izmaiņu ieviešanai. Šajā algoritmā nav nekā jauna, un līdz šim tas parasti ir darbojies, pat ja nozīmē nacionālās suverenitātes kārtējo iešanu mazumā.