Ārzemēs aģitējamie

Kā atbildes reakcija no Turcijas puses jau izskanējuši pārmetumi Rietumvalstīm par atkāpšanos no demokrātijas, vārda brīvības, cilvēktiesību principiem, kā arī īpaši Vācijai veltīti izteikumi par nacistu praksi. Tas gan skan visai dīvaini, jo faktiski ir runa par demokrātiskas procedūras izmantošanu demokrātijas mazināšanai.

Cik nozīmīgi šie notikumi ir no Latvijas skatpunkta? Skaidrs, ka pie mums Turcijas pilsoņu nav tik daudz, lai kāds šīs valsts ministrs būtu motivēts tos braukt uzrunāt (salīdzinājumam – no Vācijā dzīvojošajiem turkiem tiesības piedalīties referendumā ir aptuveni 1,5 miljoniem cilvēku). Toties mums blakus ir Krievija, un varam viegli iedomāties tās politiķu vēlmi līdzīgā gadījumā rīkot tādus pašus atbalsta vākšanas pasākumus šeit, kur gana daudz gan kaimiņvalsts pilsoņu, gan cilvēku bez pilsonības, ko vilināt savā pusē. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka līdzīgi Latvijas vēlmei nesaasināt attiecības ar kaimiņvalsti, arī Vācija, Šveice, Nīderlande un citas Eiropas valstis ir ieinteresētas lieki nekonfliktēt ar Turciju. To pagājušajā nedēļā aktīvi centās apliecināt Vācijas kanclere Angela Merkele.

Un vēl viens aspekts, kur varam vilkt paralēles, – gaidāmā referenduma rezultāti rādīs, cik integrēti vietējā sabiedrībā ir ieceļotāji no konkrētās valsts vai tieši otrādi – cik lielā mērā tie jūtas piederīgi vietai, no kurienes nākuši, dzīvo līdzi dzimtenes politikai. Un tas, kā zinām, ir jautājums ne tikai par mītneszemes vēlmi pieņemt iebraucējus, bet arī par to gatavību iekļauties vietējā sabiedrībā, kā arī izcelsmes valsts politiķu centieniem noturēt tik lielu saikni ar izbraukušajiem tautiešiem, lai to vajadzības gadījumā varētu izmantot savās interesēs. Jācer, ka šībrīža notikumi Eiropā ļaus tās valstu politiķiem labāk izprast arī to situāciju, kāda ilgstoši ir Latvijā.