Derētu gan ņemt vērā, ka vakcinācija nav tikai Latvijā, ne tikai Eiropas Savienībā, bet gan visā daudzveidīgajā pasaulē izvēlēta metode Covid-19 ierobežošanai. Ir vērts arī ņemt vērā, ka mūsu Baltijas kaimiņvalstīs – gan Lietuvā, gan Igaunijā – pandēmijas laikā ir mainījušās valdības, bet radikālas atšķirības cīņā pret Covid-19 valdību maiņa nav nesusi. Turklāt, lai arī mūsu valdība ir pieņēmusi ne mazums savdabīgu lēmumu, 13. Saeimas vēlēšanu rezultātā tapušajai politisko spēku koalīcijai tomēr drīzāk var pārmest haotisku rosīšanos, nevis tādu striktu vēršanos pret kādu iedzīvotāju grupu, ko varētu uzskatīt par centieniem ieriebt.
Taču ir vēl kāds aspekts, un tas ir saistīts ar ideju par obligāto vakcināciju dažādām profesionālajām grupām. Šāda prasība uzliek ļoti lielu atbildību uz valdības un Saeimas pleciem. Viena situācija ir tā, ja valsts piedāvā iedzīvotājiem mazināt risku saslimt ar Covid-19 vakcinējoties. Šādā situācijā lēmuma pieņēmēji ir paši iedzīvotāji, un atbildība par viņu izvēli ir viņiem pašiem. Taču, ja cilvēkiem tiek izvirzīta prasība ko darīt obligāti, tad tiem, kuri šo prasību izvirza, arī ir konkrēti pienākumi. Velkot paralēles ar nodokļu jomu, iedzīvotāju pienākums ir obligāti maksāt dažādus nodokļus, bet no nodokļiem finansētās valsts pārvaldes pienākums ir organizēt pieeju izglītībai, veselības aprūpei, infrastruktūrai un sociālajiem pakalpojumiem.
Vai šobrīd valdība var garantēt pedagogiem, kuri vakcinējas, ka visu jauno mācību gadu būs iespējams strādāt klātienē? Vai valdība var garantēt, ka prasība obligāti vakcinēties nodrošinās epidemioloģisko drošību izglītības iestādēs? Un, galu galā, vai obligātā vakcinācija Latviju pasargās no ekonomikas kārtējās apturēšanas un veselības aprūpes sistēmas pārslodzes? Atbilžu nav.