Tikšanās ar Viļņas Universitātes studentiem laikā Francijas prezidents paziņoja: "Mēs /…/ esam atteikušies no mūsu stratēģiskās neatkarības, pārmērīgi paļaujoties uz amerikāņu bruņojuma sistēmām. Mēs nevaram piekrist dzīvot bipolārā pasaulē, kura sastāv no ASV un Ķīnas." Savukārt jau Latvijā Makrons uzsvēra, ka Eiropai nepieciešams stratēģiskais dialogs ar Krieviju, jo bez Krievijas līdzdalības nav iespējams atrisināt reģionālos konfliktus, un šis dialogs ir arī Eiropas drošības jautājums.
Principā Makrona nostāja ir skaidra un saprotama, lai arī ne vienmēr konsekventa. Francijas prezidents, ņemot vērā Vācijas kancleres Angelas Merkeles gaidāmo aiziešanu no politikas, cenšas sevi pozicionēt kā apvienotās Eiropas līderi, priekšplānā virzot tā dēvētajai vecajai Eiropai vai vismaz daļai tās elites svarīgus jautājumus.
Šīs Eiropas daļas un ASV attiecības tikmēr sāka sarežģīties vēl ASV prezidenta Baraka Obamas laikā, bet Donalda Trampa prezidentūra ir atklāti parādījusi, ka Vašingtona ar Eiropas viedokli, tostarp attiecībā uz drošības jautājumiem, rēķinās maz vai bieži vien vispār nemaz. Paralēli tam iekšpolitiskā nestabilitāte ASV paver eiropiešiem iespējas censties samazināt ģeopolitisko atkarību no Vašingtonas, un Makrons mēģina tās izmantot.
Atsevišķi jāpiemin, ka pieaugošs skaits analītiķu pauž bažas par ASV spēju saglabāt kolektīvo Rietumu jau tāpat ievērojami pabalējušo līdera lomu, kas liek eiropiešiem aizdomāties par it kā maz ticamo, taču iespēju, ka ASV var nākties aiziet no Eiropas, atstājot tās drošību pašu eiropiešu ziņā. Eiropas gatavība šādai situācijai tikmēr ir apšaubāma, un tas vēl ir optimistisks formulējums.
Baltijas valstu un ievērojamas daļas Austrumeiropas galvenā drošības problēma tikmēr ir attiecības ar Krieviju, kuru dēļ, ja vienkāršoti, tad viss ir likts uz Ziemeļatlantijas alianses (lasiet – ASV) kārts. Savukārt apgalvojumi, ka arī Eiropa var garantēt reģiona drošību, visai pamatotu iemeslu dēļ nevieš uzticību.
Rezultātā apvienotās Eiropas aizsardzības spēju palielināšana, pat pozicionējot tās kā pastiprinājumu NATO, rit kā pa celmiem, tostarp šiem mērķiem ir izdalīts jūtami mazāk līdzekļu, nekā bija iecerēts sākotnēji, un arī sākotnējie plāni neizcēlās ar vērienu. Faktiski strupceļā atrodas dialogs ar Krieviju, jo Maskavai ir pieņemams tikai līdzvērtīga partnera statuss, kamēr eiropieši, ieskaitot Makronu, nodarbojas ar savu vēlmju definēšanu.
Viss kopā tas ir radījis situāciju, kura apmierina Baltijas valstis un Austrumeiropu, taču tajā pašā laikā rada aizvien vairāk jautājumu par to, kas gaidāms nākotnē. Iespējams, nākotnes dēļ tomēr ir vērts ieklausīties arī Makrona priekšlikumos.