Tomēr jautājuma būtība ir ļoti satraucoša. Proti, šis cilvēks strādā uzņēmumā, kurš izejvielas ražošanai transportē pa dzelzceļu līdz vienai no Latvijas ostām, no kurienes tās tālāk ved ar kuģi. Un, lūk, uzņēmuma vadītājs lūdzis šim paziņam noskaidrot, kas īsti notiek ar LDz, un vai viņiem jau savlaicīgi nebūtu jāsāk meklēt alternatīvus maršrutus gadījumam, ja LDz beigtu pastāvēt.
Pārspīlēta ažiotāža? Tā varētu uzskatīt. Uzņēmums ir samērā neliels un pa Latvijas dzelzceļu tīklu gadā pārvadā salīdzinājumā nelielu kravu apjomu. Un tomēr – uzņēmuma īpašnieks informatīvajā telpā ir pamanījis divas ziņas: vienu par LDz plānu šogad atlaist 1500 darbinieku un otru – pilnīgi normālu informāciju, ka janvāra beigās LDz izsolīs melnos metāllūžņus, tostarp lietotas dzelzceļa sliedes. Tā kā uzņēmējs nezina vietējās nianses, nemaz nav neloģisks viņa satraukums un jautājums, vai LDz situācija ir pavisam slikta un to plānots vispār likvidēt.
Tā kā pieminētā uzņēmuma kravu apjoms nav milzīgs, tā iespējamā izvēle par labu citam maršrutam, visticamāk, LDz kopējos rādītājus ietekmēs niecīgi. Taču – vai varam būt pilnīgi droši, ka šādas domas un pārdomas nav ienākušas prātā arī citiem kravu īpašniekiem, kuri gadu desmitiem ir izmantojuši Latvijas tranzīta koridoru? Un vēl būtiski – ir taču skaidrs, ja kravu nevedīs pa Latvijas teritoriju, diezgan loģiski, ka to nepārkraus arī kādā no Latvijas ostām, tātad ieslēdzas domino efekts.
Šķiet, atbildīgajiem par tranzīta nozari jebkurā posmā šobrīd akūti pietrūkst koordinētas un sistēmiskas komunikācijas stratēģijas, lai mūsu klientiem un partneriem pasaulē pašreizējos notikumus Latvijas tranzīta un loģistikas sistēmā izskaidrotu tā, lai jau saknē izgaisinātu bažas par Latvijas tranzīta koridora iespējamo nāvi.
Viens ir tas, kā visus šos notikumus uztveram un izprotam savās mājās, bet – kā redzams – pavisam citādi šo traci uztver ārzemēs.
Vēl pērn kāds politiķis izteicās, ka satiksmes ministra amats nenozīmē tikai "lentīšu griešanu". Tomēr gribas papildināt, ka šis amats nenozīmē arī regulāras ekskursijas pa valsti un aktīvu – nenoliedzami, vērtīgu, tomēr patlaban pilnīgi utopisku – vīziju zīmēšanu par ātrgaitas automaģistrālēm kaut kad saulainajā nākotnē.
Šis amats šobrīd prasa ātru, profesionālu un sistēmisku darbu, lai neiekļūtu vēsturē kā Latvijas transporta un loģistikas sistēmas bende. Vēl ir laiks sākt strādāt.
opītis
Krējums Saldais
banāni vairs neaug