Paneļdiskusijā piedalījās 200 pēc nejaušības principa izvēlēti ES iemītnieki kopumā no 27 dalībvalstīm. Apliecinot pasākuma pamatideju – nepieciešamību iedzīvotājus iesaistīt ES līmeņa lēmumu pieņemšanā –, paneļdiskusija noritēja Eiropas Parlamenta ēkā. Jāpiebilst, ka šī un citu Konferences par Eiropas nākotni ietvaros notiekošo pasākumu mērķis ir mazināt plaisu, kas šķir ES politisko eliti no iedzīvotājiem, un vienlaikus arī mudināt iedzīvotājus gan pārmetumus, gan ierosinājumus politiķiem formulēt argumentēti un racionāli.
Jau daudzkārt vēstīts par to, ka Latvijā minimālā alga – 500 eiro mēnesī – ir viena no zemākajām ES un ka arī pēc citiem sabiedrības labklājību raksturojošajiem kritērijiem mūsu valsts ierindojas trūcīgāko dalībvalstu vidū. Līdz ar to ES virmojošā ideja par minimālās algas ja ne gluži vienādošanu, tad vismaz tuvināšanu varētu šķist izdevīga, tāpat kā ideja par tā dēvētā garantētā minimālā pamatienākuma noteikšanu ES līmenī.
Taču paneļdiskusijā arī izskanēja norāde, ka, spriežot par ienākumu kontrastu mazināšanu, nedrīkst aizmirst par nodokļu atšķirību izvērtēšanu. Līdz šim nodokļu sistēma ir bijusi un arī joprojām ir katras dalībvalsts pašas pārziņā. To nenosaka Strasbūrā vai Briselē. Turklāt gan attiecībā uz atalgojuma politiku, gan uz nodokļu sistēmu ES dalībvalstu tradīcijas, vēsturiskā pieredze un arī Covid-19 pandēmijas laika prioritātes ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, ja Baltijas problēma ir zems iedzīvotāju ienākumu līmenis, tad ES dienvidos bažas rada jauniešu bezdarbs.
Uz tāda fona, kad aizvien populārāka kļūst virzība uz sociālo un finansiālo kontrastu mazināšanu, aktuāls kļūst arī jautājums par to, kādi vispār mehānismi ir Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un citu ES institūciju rokās, lai šo mērķi īstenotu? Arī Eiropas Pilsoņu paneļdiskusijā paustās atziņas apliecināja, ka ar regulām vai direktīvām nabadzību izskaust nevar, bet vajadzīgas ir investīcijas mūsdienīgā izglītībā un tādu darba vietu, kam ir augsta pievienotā vērtība, nodrošināšanā.
Lai gan Latvijā pieņemts pašiem savu valsti kritizēt, nevar noliegt, ka Latvijai tiek veltīta cieņa par to attīstības ceļu, kas veikts kopš neatkarības atgūšanas. Taču kopš 2004. gada 1. maija, kad Latvija pievienojās ES, pagājuši jau 17 gadi, un no mūsu valsts, kā arī sabiedrības tiek gaidīta aktīva rīcība gan izglītības kvalitātes, gan ekonomikas digitalizācijas pilnveidošanā.