Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie, valodu tēmai veltītie dati, kas diemžēl attiecas tikai uz cilvēkiem vecumā no 18 līdz 69 gadiem, rāda, ka latviešu valoda ir dzimtā 64,3% mūsu valsts iedzīvotāju minētajā vecuma grupā. Savukārt 89,3% iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 64 gadiem, kuru dzimtā valoda ir cita, latviešu valodu labāk vai sliktāk pārvalda.
Tātad to mūsu valsts sociālekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāju, kuri patiešām nespēj saprast informāciju latviešu valodā, īpatsvars ir neliels. Tas liek prātot, vai tiešām visi tie, kuri kategoriski iestājas par sabiedrisko mediju satura krievu valodā saglabāšanu vēl gadiem ilgi, uzskata, ka Latvijas iedzīvotāji, kuru dzimtā valoda nav latviešu, bet kuri latviešu valodu pārvalda, informatīvi analītisku saturu mūsu valsts valodā noteikti nepatērēs?
Šķiet, ka tiek piemirsts, ka cilvēki vispār skatās, klausās un lasa ziņas tādēļ, lai uzzinātu jaunumus par viņiem svarīgām tēmām. Pēc CSP datiem, Latvijā izplatītākās svešvalodas, kuras pārvalda latvieši, ir angļu, krievu un vācu. 2020. gada pavasarī, kad sākās Covid-19 pandēmija, daudzi latvieši pastiprināti pievērsās dažādu valstu mediju ziņām svešvalodās, it īpaši angļu valodā, jo mums bija svarīgi sekot līdzi epidemioloģiskajām aktualitātēm un ar tām saistītajiem ierobežojumiem citur pasaulē. Kad Krievija 2022. gada februārī iebruka Ukrainā, daudzi latvieši sekoja līdzi ziņām dažādās valodās, jo karš, kas bija sācies netālu no Eiropas Savienības austrumu robežas, satrauca mūs visus. Šogad tie latvieši, kuri vēlas iedziļināties ASV prezidenta vēlēšanu procesā, meklē informāciju amerikāņu medijos. Ja kādam Latvijā individuāli interesē, piemēram, politiskā situācija Portugālē, tad arī tiek sameklētas ziņas dažādās valodās. Respektīvi, ir daudz dažādu situāciju, kad cilvēki patērē mediju saturu tajā valodā, kura nav viņu dzimtā. Turklāt internetā ir pieejama teksta tulkošana, kas gan nenodrošina augstu precizitāti, bet jēgu ļauj "izlobīt" pat no ziņām tādā valodā, kurā zināšanas ir ļoti niecīgas, un, ja ir svarīgi ātri iegūt konkrētu informāciju, tad mediju lietotāji nefilozofē par mentalitātes atšķirībām.
Līdz ar to rodas loģisks jautājums, vai Latvijas nodokļu maksātājiem tiešām jāfinansē sabiedrisko mediju saturs krievu valodā šaurai, specifiskai krievu kopienas daļai, kura nesaprot ziņas latviski?