Jau iepriekšējā finanšu krīze norādīja uz ievērojamiem pretstatiem dažādu valstu vidū, un ekonomisko nepatikšanu degpunktā bija vērojama izteikta kapitāla bēgšana no vājākām valstīm uz stiprākām. Lai arī aizejošajā desmitgadē bija dažu gadu ilgs laika sprīdis, kad Eiropas monetārās savienības ekonomikai no iepriekšējās krīzes izdevās cik necik atkopties, situācija vēl pirms Covid-19 pandēmijas tomēr nebija vērtējama kā laba.
Turklāt tas vairāk vai mazāk attiecas gandrīz uz visām dalībvalstīm (arī Vāciju), jo to parādu apjoms ir ievērojami lielāks nekā pirms 2007.– 2008. gada finanšu tirgus sabrukuma. Lielāki parādi samazina manevrēšanas iespējas ekonomikas stimulēšanai, neraugoties uz to, ka Eiropas Centrālā banka ir izrādījusi nepārprotamu gatavību uzpirkt monetārās savienības dalībvalstu obligācijas. Šiem parāda vērtspapīriem ir dzēšanas termiņš, un arī pirms tā dalībvalstīm ir jāveic procentu maksājumi, kas galu galā nozīmē gan lielākus parādus, gan to apkalpošanas izdevumus. Sliktāk, protams, ir valstīm, kuru parādu apjomi ir lielāki, turklāt ir visai liels skaits valstu, kurām parāds pārsniedz ekonomikas apjomu jeb 100% no iekšzemes kopprodukta (IKP) vai ir ļoti tuvs šim apjomam.
Kā jau daudzkārt izskanējis, vissliktākā situācija ir Grieķijā un Itālijā, kur pērn (tātad vēl pirms Covid-19 izplatības) valdības parāds sasniedza attiecīgi 176,6% un 134,8%. Tieši par pēdējo ir vislielākās bažas, jo vēl pirms šīs krīzes sākuma tautsaimniecības attīstība nevedās un parāds salīdzinājumā ar ekonomikas apjomu nav mazinājies. Turklāt tieši Itāliju Eiropas valstu vidū sākotnēji vīrusa pandēmija skāra vissmagāk, bez tam tā ir arī trešā lielākā eirozonas ekonomika un tās nedienas var likt plaši atvērt makus arī pārējiem valūtas zonas dalībniekiem.
Nākotnes kontekstā ļoti būtiska nianse ir tā, ka diezgan droši varam sagaidīt labklājības atšķirību pieaugumu starp valstīm, kur parādu apjoms ir samērīgs, piemēram, Vāciju vai Nīderlandi, un valstīm (Grieķiju, Itāliju, Portugāli), kuras savas saistības uz daudzmaz adekvātiem nosacījumiem bez agresīvas uz zemām procentu likmēm orientētas ECB monetārās politikas nespētu pildīt. Turklāt valstīm, kurām parādi ir mazi šobrīd un pēc krīzes ir lielākas iespējas stimulēt savu ekonomiku, īpaši jau eksportu. Tas nozīmē, ka atkal varam sagaidīt eirozonas aizvien izteiktāku dalīšanos "bagātajos ziemeļos" un "nabadzīgajos dienvidos".
Latvija līdz ar mazu parādu salīdzinājumā ar ekonomikas apjomu (pērn 36,9% pret IKP – diezgan līdzīgs skaitlis eirozonā neesošajai Zviedrijai) un eksportu, kurš pēdējos gados demonstrēja aizvien augstāku pievienoto vērtību šajā dalījumā, varētu būt kaut kur pa vidu, tuvāk finansiāli spēcīgajam dalībvalstu blokam.
Divi attīstības ātrumi un lielākas atšķirības
Pavisam droši varam teikt, ka koronavīrusa uzliesmojums veicinās ekonomikas struktūras izmaiņas ne vien kādas konkrētas valsts ietvaros, tas veicinās noslāņošanos pat veselu reģionu vai ekonomisko savienību ietvaros. Domājams, ka šajā ziņā ļoti uzskatāms piemērs būs eirozona, kurai jau izveidošanas sākumā bija ievērojamas valstu ekonomiskās un finanšu disciplīnas atšķirības.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
snm