Lūgums nepārprast, es noteikti neesmu pret velojoslu un veloceliņu veidošanu Rīgā, kas nākotnē noteikti sakārtos un padarīs savstarpēji tolerantas attiecības starp visiem satiksmes dalībniekiem galvaspilsētā. Tomēr pašreizējais process, maigi izsakoties, ir nedaudz haotisks un līdz galam nepārdomāts no visiem aspektiem, un rezultātā sāk veidoties vēl lielāka neapmierinātība ar satiksmes situāciju Rīgā pilnīgi visās satiksmes dalībnieku grupās.
Manuprāt, vairāk nekā populistiski un demagoģiski ir arī to cilvēku pravietojumi, kuri aizgūtnēm stāsta, ka velojoslu radīšana tajā pašā Čaka ielā ļaus atdzīvoties ielas ēku pirmajiem stāviem, proti, veikaliņiem, kafejnīcām un cita veida mazajam biznesam. Šajā brīdī gribas atgādināt – ne jau velojoslas rada pamatu biznesam, bet gan plānveidīga un mērķtiecīga pašvaldības īstenota mazā biznesa sekmēšanas stratēģija. Lai Čaka ielā veidotos šī dažādā mazā biznesa kultūra, nepieciešams radīt daudz citu priekšnoteikumu, tostarp sekmēt klientu maksātspējas pieaugumu, radīt biznesam "paceļamu" nodokļu un citu obligāto maksājumu politiku. Kamēr mazais bizness un bizness vispār nejutīs pārliecību par stabilitāti un prognozējamu nākotni, ne Čaka, ne Tērbatas, ne arī Brīvības ielā nekāda cilvēkam draudzīga vide neveidosies.
Tāpēc ieteiktu arī nepārspīlēt ar sajūsmu tiem cilvēkiem, kuri šogad izbaudīja Tērbatas ielas slēgšanu uz nedēļu autotransporta satiksmei. Protams, tajā nedēļā tur tiešām bija jūtama aktīva mazā biznesa dzīvība, cilvēku vēlme būt pilsētas sirdī bez mašīnām, taču būsim reāli – lielākā daļa cilvēku tur pieejamās izklaides devās izbaudīt, jo tas bija kas jauns un Rīgai neierasts. Taču šaubos, vai tāda pati aktivitāte tur saglabātos arī pēc trim, pieciem mēnešiem.
Ir sanācis pabūt dažādās Eiropas pilsētās, kur arī pilsētas satiksmi veido gājēji, auto, moto, velo, sabiedriskais transports, daudzu ielu pirmajos stāvos darbojas bodītes, kafejnīcas – tas, par ko sapņojam Rīgā. Taču ir būtiska atšķirība – Eiropas pilsētās šī līdzāspastāvēšana ir veidojusies pakāpeniski un ar dziļu savstarpējo toleranci, nevis ar agresiju, savstarpējiem apvainojumiem un aizvainojumiem. Un šīs atšķirības galvenais faktors ir tas, ka tur pilsētas dzīves struktūra nav veidota haotiski, saraustīti un "uz karstām pēdām" pēc pirmā skaļākā pieprasījuma no vienas, otras vai trešās satiksmes dalībnieku grupas. Visam pamatā ir sistēmiskums, ideju apkopošana, kopīga to izvērtēšana, konstruktīva diskusija un otra cilvēka vajadzību un vēlmju respektēšana.
Kamēr tā nebūs Rīgā, tikmēr pilsētas ielās redzēsim nemitīgus konfliktus un rupjības, un neattīstīsies ne mazais bizness, ne arī sapnis par pilsētu cilvēkiem.