Regulāri lauksaimnieku protesti Eiropas valstīs, to dalībniekiem paužot sašutumu par kā apvienotās Eiropas varas iestāžu, tā nacionālo valdību lēmumiem, protams, ir gluži vai ikdienišķa parādība, tomēr šoreiz situācija ir izgājusi ārpus ierastajiem rāmjiem. Pirmkārt, jau protestu mērogi ir jūtami lielāki nekā parastas (un visbiežāk pamatotas) neapmierinātības gadījumā, bet, otrkārt, cerību uz kompromisiem ir maz. Pie kam neatkarīgi no tā, kuri politiskie spēki vai politiķi atradīsies pie varas Berlīnē.
Izdevums The Economist pagājušajā gadā ne nejauši nodēvēja Vāciju par "Eiropas slimo cilvēku". Šādi pirms vairāk nekā gadsimta tika dēvēta Austroungārijas impērija, gan citu iemeslu dēļ, tomēr būtību tas īpaši nemaina. Vācijas ekonomika atrodas recesijā, un valdība ir spiesta (un būs spiesta arī jebkura cita valdība) īstenot taupības politiku, kas raisa neapmierinātību dažādās iedzīvotāju grupās. It īpaši dzīves dārdzības palielināšanās apstākļos.
Tēze, ka sociālo garantiju un atbalsta pasākumu Vācijā ir pārāk daudz un ka valstij problemātiskos laikos ir nepieciešama to samazināšana, dzirdīgas ausis atrast negrib. Tā vietā vēlētāji uzdod aizvien vairāk jautājumu par to, kā nākas, ka valsts līdz problemātiskiem laikiem ir nonākusi, kas rezultējas faktā, ka Olafs Šolcs ir kļuvis par nepopulārāko kancleru pēckara Vācijas vēsturē, bet atbalsts trim valdošās koalīcijas partijām kopā ņemtām jau labu laiku atrodas apmēram trešās daļas balsotāju līmenī, kas ir apmēram tikpat, cik atbalsts opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, un par nepilniem 10% vairāk nekā atbalsts Alternatīvai Vācijai.
Vispārējās neapmierinātības ar valdību dēļ tiek apspriesti divi iespējamie risinājumi – vai nu Šolca nomaiņa ar patlabanējo valsts aizsardzības ministru Borisu Pistoriusu (arī sociāldemokrātu, par kuru aptaujas liecina, ka viņš ir populārākais politiķis Vācijā, gan bez graujoša pārsvara pār konkurentiem), vai arī ārkārtas vēlēšanas. Ticamāks, protams, ir pirmais variants, jo vēlēšanās koalīciju acīmredzami gaida sagrāve. Cits jautājums, ka nedz viens, nedz otrs variants vismaz tuvākajā laikā pie vērā ņemamām izmaiņām nenovedīs, un ir maz šaubu, ka turpināsies vēl nesenās Eiropas lokomotīves nīkuļošana.