Frontes līnija tēva pagalmā

Pandēmija ir paātrinājusi daudzus jau tāpat ritējušus procesus, attiecīgi arī ievērojami palielinot sociālās aktivitātes, par kuru rezultātu, raugoties globāli, jākļūst jau jaunai pasaules kārtībai. Var nešaubīties, ka vairākums protestu dalībnieku (un, protams, ne tikai viņi) ir pārliecināti, ka aizstāv pašu pareizāko kārtību, prasa pašas pareizākās un taisnīgākās pārmaiņas u. c.

Rezultāts, lai arī ar atrunām un niansēm, ir tāds, ka pasaulē vēršas plašumā episku mērogu pretimstāvēšana, kur nenoteiktas frontes līnijas vienā pusē atrodas kreisais ultraliberālisms un vēl virkne citu kreiso, kā arī starptautiskās korporācijas, bet otrā – visa veida tradicionālisti un tradicionālie institūti, no kuriem pats galvenais ir nacionālās valstis.

Ultraliberālisma un korpokrātijas neformālās alianses pamatā ir abu nometņu antipātijas pret nacionālajām valstīm. Vienīgi ultraliberāļu motivācija ir ideoloģiska – valstis, tāpat kā citus tradicionālisma institūtus, ir nepieciešams dekonstruēt (tā dēvētās Woke filosofijas termins), lai uz to drupām celtu brīnišķīgo, jauno un taisnīgo pasauli, savukārt korpokrātijas apsvērumi ir absolūti praktiski. It īpaši informācijas tehnoloģiju giganti ir ieguvuši tādas iespējas un ietekmi, ka valstis ar saviem nodokļiem, prasībām un vēlmi sabiedrības vārdā kontrolēt uzņēmumu darbību tiek uztvertas kā nevajadzīgs apgrūtinājums.

Galvenā problēma šajā gadījumā pašsaprotami ir, ka nevieni ideoloģiskie revolucionāri un pasaules mainītāji nekad nav apstājušies pie sasniegtā, un arī šajā gadījumā pēc tradicionālisma dekonstrukcijas ir paredzēta korpokrātijas dekonstrukcija. Īsteniem revolucionāriem, kā zināms, nav sabiedroto, ir tikai ceļabiedri, kuri pēc tam, kad kļuvuši lieki, nonāk revolūcijas ugunskurā. Tieši tāpat arī īsteni imperiālisti dalīties ne ar vienu negrasās.

Tradicionālajām sabiedrībām ilgstoši ir bijušas grūtības ar pretošanos šai lienošajai ekspansijai. Pret tām tiek īstenots milzīgs informatīvais un ideoloģiskais spiediens, ir nopietna apdraudējuma sajūta, taču paši draudi ir ļoti nekonkrēti un grūti saprotami, starp nacionālajām valstīm pastāv liels skaits savstarpējo pretrunu, tradicionālistiem nav savu spilgtu, vispāratzītu līderu u. c. Vienlaikus, tā kā pandēmijas ietekmē ir ievērojami palielinājusies nacionālo valstu nozīme, sakārtojas arī šīs nometnes rindas.

Cik ilgi turpināsies šī cīņa visdažādākajās izpausmēs un vai tajā vispār ir iespējama kādas vienas nometnes uzvara, šobrīd ir atklāti neskaidrs. Vienlaikus, ja nu kas ir skaidrs, tad tas, ka valstu mērogā pastāvēt maliņā šajā gadījumā nebūs iespējams un arī Latvijai nāksies izvēlēties, kurā pusē tā īsti atrodas. Pat ja nosacītā frontes līnija stiepjas gluži vai cauri tēva pagalmam.