Runa ir par ASV prezidenta Džo Baidena pēc stāšanās amatā pirmo Eiropas turneju, kas šobrīd jau ir sākusies. Darba kārtībā ir tikšanās ar Lielbritānijas premjeru Borisu Džonsonu un karalieni Elizabeti II, ASV prezidenta piedalīšanās Septiņu grupas (G7) un Ziemeļatlantijas alianses valstu vadītāju samitos un tikšanās ar Eiropas Savienības (ES) valstu līderiem. Tāpat paredzētas sarunas ar Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, bet vislielāko ažiotāžu raisa 16. jūnijā Ženēvā paredzētais samits ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Maksimālais turnejas plāns paredz atjaunot ASV līderību vismaz kolektīvajos rietumos (ne jau velti tiek tiražēta tēze, ka ASV ir atgriezušās) un ielikt pamatus demokrātiju aliansei (pārvilināt rietumu nometnē vienu no G7 samita īpašajiem viesiem Indiju), kas ASV vadībā dosies cīņā ar autoritārajiem režīmiem, pirmām kārtām, protams, ar Ķīnu. Tāpat plānots pārliecināt Turcijas prezidentu, ka viņa sliekšanās Eirāzijas virzienā ir kļūda, kas Erdoganam maksās ļoti dārgi, ja vien viņš neatgriezīsies uz pareizā ceļa. Beigās paredzēts mēģinājums pārliecināt Krieviju saglabāt vismaz neitralitāti ASV un Ķīnas konfliktā.
Labi šis plāns, protams, izskatās tikai teorijā, jo Vašingtonai ir problēmas jau ar Eiropas sabiedrotajiem. Iekšpolitiskā spriedze ASV pirms 2022. gada starpvēlēšanām tikai pieņemsies spēkā, pārliecības par ASV ārpolitiskā kursa nemainību nav, nav garantiju, ka nākamais ASV prezidents nepaziņo par jaunu atgriešanos, tikai atbilstīgu jau saviem priekšstatiem. Rezultātā kontinentālā jeb vecā Eiropa pret autoritārismu ir gatava cīnīties tikai saprāta robežās, nekaitējot savām interesēm un par atbilstīgu samaksu. Arī doma par Eiropas suverenitātes (neatkarības no ASV) palielināšanu nekur nav pazudusi, un ASV panākums būs jau sabiedroto sastādīšana vismaz kaut cik vienotā ierindā.
Raugoties plašāk, arī Indija virknes iemeslu dēļ nesteidzas pievienoties ASV un Lielbritānijas virzītajai demokrātiju aliansei, bet bez Ņūdeli līdzdalības tā zaudē lielāko daļu jēgas. Turcijai ir savi plāni, bet, kas attiecas uz Krieviju, tad Vašingtonas draudi Maskavu nebiedē, piekāpties Krievijai svarīgos jautājumos ASV nav gatavas iekšpolitisku iemeslu dēļ, un, kā panākt Maskavas kursa maiņu, tā arī nav skaidrs. Labākais, uz ko var cerēt, ir vienošanās, ka abas lielvaras turpinās vienoties, kā arī abpusējo diplomātisko attiecību atgriešana minimāli pieņemamā līmenī.
Rezultātā ir pāragri gaidīt ģeopolitisko revolūciju, lai gan vienlaikus ir maz šaubu, ka jebkurš šo tikšanos iznākums tiks pasludināts par ievērojamu ASV panākumu. Pat ja šiem apgalvojumiem būs maz kopīga ar realitāti.