2015. gadā noslēgtā Irānas kodolvienošanās, jāatgādina, apmaiņā pret kontroli pār Irānas kodolprogrammu ļāva rietumvalstīm atcelt virkni pret Teherānu noteikto starptautisko sankciju. Īpaši izdevīga šī vienošanās bija eiropiešiem, jo pavēra iespējas kā iegādāties Irānas energoresursus, tā pārdot Teherānai lielus apjomus Eiropas preču. Tiesa, idille neturpinājās ilgi, jo iepriekšējais ASV prezidents Donalds Tramps drīz pēc stāšanās amatā vienošanos anulēja. Līdz ar Džo Baidena stāšanos ASV prezidenta amatā sākās arī sarunas par vienošanās atjaunošanu, taču, lai tā atkal stātos spēkā, ASV ir jāpiekrīt vairākām Teherānai nozīmīgām, taču ASV visdrīzāk nepieņemamām prasībām.
Kādas tieši ir prasības, oficiāli nav paziņots, zināms vienīgi, ka Teherāna ir nosūtījusi savu vēlmju sarakstu ASV, vienlaikus darot zināmu, ka saraksts ir galīgs un tā nepieņemšanas gadījumā sarunu turpināšana kļūst bezjēdzīga. Neoficiāli tiek uzskatīts, ka nozīmīgākās Teherānas prasības ir ASV sankciju atcelšana pret Irānas Revolucionāro gvardi (kuras kontrolē ir virkne Irānas kodolobjektu), kā arī pārliecinošas garantijas, ka vienošanās paliks spēkā arī pēc turpmākajām varas maiņām ASV Baltajā namā. Baidena administrācijas gatavība piekāpties tikmēr nesniedzas tālāk par atsevišķu sankciju samazināšanu, bet visu Irānas prasību pieņemšana ir neiespējama kā iekšpolitisku iemeslu, tā ASV starptautiskā prestiža dēļ.
Galvenā problēma ir tā, ka starptautiskā ģeopolitiskā situācija šobrīd ievērojami atšķiras no situācijas 2015. gadā, kad Teherāna tieši tāpat tirgojās un izplatīja ultimatīvus paziņojumus, tomēr beigās piekrita kompromisiem. Vienlaikus, ja pirms septiņiem gadiem īpašu alternatīvu attiecību normalizēšanai ar Rietumiem Irānai nebija, tostarp tādēļ, ka galvenās Rietumu oponentes Ķīna un Krievija tolaik vēl spēlēja izlikšanās politiku, tad šobrīd, globālas ģeopolitiskās konfrontācijas apstākļos, alternatīva ir. Skaidrs arī, ka Irānas ajatollu simpātijas atrodas ne jau Rietumu pusē un attiecīgi arī vairākumu ģeopolitisko likmju Teherāna liek uz sadarbību ar Pekinu un Maskavu. Rezultātā princips "tagad vai nekad" ar ļoti augstu ticamības pakāpi ir nevis skaļš izteikums, bet gan Irānas principiāla nostāja, labi apzinoties, ka "nekad" ir daudz ticamāks iznākums par "tagad".