Šobrīd tam pievienojusies vēl investoru visai rezervētā attieksme pret eirozonas trešās lielākās valsts parāda vērtspapīriem. Turklāt ir visai skaidri noprotams, ka tam ir ciešs sakars arī ar varas grožu nonākšanu Ziemeļu līgas un Piecu zvaigžņu kustības eiroskeptiskās valdības rokās. Tādējādi partijas, kuras Itālijai solījušas labāku laiku iestāšanos, vēl pat nesākot valdīt, bija pamanījušās sarūpēt jaunas finanšu nepatikšanas. Ieguldītāju skepse pret Itālijas valdības aizdevuma papīriem sāka pieaugt aprīlī, kā rezultātā pēdējo divu mēnešu laikā Apenīnu pussalas valsts valdības 10 gadu obligāciju ienesīgums ir pieaudzis no 1,74% līdz 2,92% gadā.
Iespējams, kāds teiks, ka ierindas itālietim, kas veicinājis radikāļu nonākšanu valdības šķietami ērtajos krēslos, no tā ne silts, ne auksts un cietīs vienīgi finanšu spekulanti. Patiesībā realitāte ir pilnīgi cita. Tas, ka valsts obligāciju ienesīgums kļūst lielāks, nozīmē arī to, ka nākamie aizdevumi tiks izsniegti uz augstākiem procentiem, turklāt ne tikai valdībai, bet arī uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Kredīti kļūs ne tikai dārgāki, bet arī grūtāk pieejami, tautsaimniecību dzenot vēl dziļākā stagnācijā.
Faktiski tas nozīmē, ka valstij, lai saglabātu esošo labklājības līmeni, būs jāaizņemas aizvien vairāk, savukārt tas veicinās lielāku parādu nastu, graujot valsts investīciju reitingu un veicinot tālāku aizdevuma likmju kāpumu. Tas var pavērt līdzīgu attīstības scenāriju tam, kādu desmitgades mijā piedzīvoja Grieķija, ar to atšķirību, ka Itālijas ekonomika ir nesalīdzināmi lielāka, līdz ar to arī sekas eirozonai var būt krietni vien jūtamākas. Turklāt jāņem vērā ekonomistu norādes, ka šobrīd tautsaimniecība atrodas sava izaugsmes cikla otrajā pusē. Tādējādi kāpināt ražošanu, pakalpojumu sniegšanu un radīt jaunas darba vietas, bet valstij strauji kāpināt iekasēto nodokļu apjomus kļūs grūtāk nekā līdz šim. Tāpat visai iespaidīgā iepriekšējo gadu finanšu tirgu augšupeja pamazām tuvojas savai izskaņai, kas nozīmē arī kopējā investīciju mikroklimata pasliktināšanos, kas arī liks ekonomikai sarauties. Finanšu satricinājumi eirozonā sevišķi asi var būt tad, ja problēmas sāksies, pirms ECB būs paspējusi veikt procentu likmju celšanu no pašreizējiem rekordzemajiem līmeņiem. Šādā gadījumā ekonomikas stimulēšanai, gan finanšu tirgu dalībniekiem savu pozīciju pārkārtošanai būs ievērojami mazākas iespējas nekā pie augstākām procentu likmēm, padarot finansiālo krīzi vēl dziļāku.
vispār
Pipars
hmm