Lieta, kas jāņem vērā balsojot, ir apzināšanās, ka, balsojot par konkrētu partiju, jūs Latvijas politiskajā sistēmā tik un tā nobalsosiet par vairāku partiju koalīciju, kurā jums vismaz viena partija nepatiks vai nebūs pieņemama. Par pēcvēlēšanu ministriju pārdali, ministru un citu amatu kandidātiem nemaz nerunājot.
Daudzi jūsu pirms vēlēšanām cītīgi lasītie programmatiskie solījumi, bailes tikt kauninātiem par vieglprātīgu izvēli tiks upurēti tādam vēlēšanu dalībniekam, kurš nekad nekandidē, bet vienmēr parādās pie pēcvēlēšanu galda ar vārdu "koalīcijas kompromiss". Sagatavojiet sevi ar šo skaudro apziņu pret pēcvēlēšanu vilšanos.
Centieties savai vēlēšanās atdotajai balsij pievienot sevišķās domas, kuras partijām būs problemātiski ignorēt. Un Latvijas vēlēšanu sistēma tiešām šādu instrumentu dod, kaut vai ar svītrojumu palīdzību. Partijas pašas labprāt pēc vēlēšanām gribēs atteikties no jums dotajiem programmatiskajiem solījumiem, un līdz 2026. gadam jums praktiski nebūs reālu iespēju tās par to sodīt. Toties no savām iecerēm dažādos amatos virzīt pat tos kandidātus, kuri saņēmuši daudz svītrojumu, pat nav tikuši ievēlēti, partijas gribēs atkāpties nelabprāt.
Ja jums ir viedoklis par konkrētiem kandidātiem, paudiet to ar svītrojumiem, apgrūtiniet partiju iespējas pēc vēlēšanām pateikt, ka balss par partiju ir balss par visiem tās kandidātiem, grēku atlaišana par bijušo un vēl nesastrādāto. Šis svītrojumu un plusu princips, protams, nevar būt universāls parametrs. Ir cilvēciskas bažas, ka šogad plusiņus varētu iegūt atsevišķi kandidāti, kuri nav pelnījuši tikt ievēlēti, bet kuri nav kautrējušies izmantot Ukrainas kārti.
Izšķiršanās, par kuru partiju balsot, iet vai neiet uz vēlēšanām, galu galā balsot ar tukšu aploksni – tās ir vēlēšanu moku virspusējās izpausmes, lielā izšķiršanās, un šaubas ir par to, lai tava balss netiktu izniekota un pieņemta kā kaut kas pašsaprotams, ar ko pēcvēlēšanu rītā rīkoties, kā tīk. Vai ar mazāko ļaunumu neizrādīsies par maz, lai kaut ko mainītu savā un savas ģimenes mikrolīmenī, ne tikai lai nepieļautu, ka notiek bīstamas izmaiņas makrolīmenī – valsts drošības un ārpolitikas kursā, kas nav tikai tukši biedi, kuri izdomāti varas partiju ērtībai.