Latvijā ir populāri kultivēt uzskatu – mūsu valsts ir bezgala nabadzīga, naudas trūkst vienmēr un visur – sākot no veselības aprūpes līdz autoceļu remontam, tāpēc jātaupa, jātaupa un vēlreiz jātaupa.
Taču pastāv arī cits viedoklis – lai arī Latvija neierindojas turīgāko Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, tomēr tā gluži arī nav, ka mūsu valsts budžetā nauda neienāktu. Piemēram, šā gada pirmajos piecos mēnešos Valsts ieņēmumu dienests iekasējis 3,972 miljardus eiro, kas ir par 5,5% vairāk, nekā bija plānots, vēsta LETA.
Tas liek domāt, ka būtu jādiskutē par sabiedrības vēlmēm atbilstošu naudas sadalīšanu, nevis jāklaigā, ka viss ir slikti.
"Brīvs cilvēks valsti uzskata par funkciju un valsts ierēdņus par menedžeriem, kurus viņš uztur ar saviem nodokļiem," intervijā Egīlam Zirnim šovasar teica vēstures pētnieks Aleksejs Babijs. Un galu galā gandrīz 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas būtu beidzot jājūtas kā brīvu cilvēku sabiedrībai, turklāt ir taču izaugusi paaudze, kas dzimusi jau brīvā valstī!
Brīvu cilvēku sabiedrībā visai loģiski būtu, ja valsts ierēdņi, respektīvi, menedžeri, kurus uzturam par savu nodokļos samaksāto naudu, rūpīgi analizētu, kādas īsti ir mūsu sabiedrības intereses un prioritātes, un atbilstoši secinātajam arī dalītu nodokļos iekasēto naudu.
Savukārt neapdomīgi pasludinot, ka jātaupa uz sabiedrisko mediju vai koncertzāles rēķina, pastāv risks veicināt mūsu nācijas intelektuālākās daļas atsvešināšanos.
Tie mūsu valsts iedzīvotāji, kurus interesē pasaules mērogā aktuālie notikumi un tiem veltītās ekspertu atziņas, gan jau noskatīsies, piemēram, britu raidorganizācijas BBC sižetus. Tie Latvijas iemītnieki, kurus interesē starptautiski populāri kultūras notikumi, gan jau nopirks lētas aviobiļetes un aizbrauks uz koncertiem, teiksim, Elbas koncertzālē Hamburgā. Taču, ja viss augstvērtīgais jāmeklē ārvalstu vidē, tad ne vienam vien – un it īpaši jauniešiem – var piezagties doma, ka veiksmīga dzīve arī iespējama tikai ārpus Latvijas, bet no tādas domas līdz tam, lai pārceltos uz ārzemēm, ir viens solis.
Vai tiešām to vēlas panākt mūsu nodokļos samaksātās naudas dalītāji?
Atbilde