Kas tieši pagājušās nedēļas otrajā pusē notika nelielajā Faruhas ciematā, tā arī nav līdz galam skaidrs, jo abas ieinteresētās puses pauž katra savu notikumu versiju, protams, vainojot oponentus 2020. gada novembrī ar Maskavas starpniecību noslēgtās vienošanās par uguns pārtraukšanu pārkāpšanā, kamēr Krievijas pārstāvji ir aprobežojušies ar neapmierinātības paušanu par notikušo. Rezultātā skaidrs ir tikai tas, ka ciemats, kas tiek uzskatīts par stratēģiski svarīgu, ir pārgājis Azerbaidžānas spēku kontrolē, gan iztiekot bez asinsizliešanas.
Pats par sevi šis notikums nav nekas ārkārtējs, jo lokāli konflikti uz robežlīnijas, kas izveidojusies pēc sešas nedēļas ilgušā otrā kara par Kalnu Karabahu, izceļas ik pa brīdim, tostarp mēdzot būt arī ievērojami traģiskāki nekā Faruhā notikušais. Vienlaikus līdz šim domstarpības uzliesmoja tikai par vietām, kuras neatrodas Krievijas miera uzturētāju atbildības zonā. Savukārt pēdējais notikums ir radījis bažas, ka kāda viena vai pat abas no pusēm var mēģināt izmantot faktu, ka visa Maskavas uzmanība ir pievērsta agresijai Ukrainā, un mēģināt pamainīt robežas un pozīcijas par labu sev. Tostarp rēķinoties ar to, ka Maskavai plašāka mēroga karadarbības atjaunošanās Kalnu Karabahā radītu vērā ņemamas problēmas un ka šī iemesla dēļ Krievija centīsies kā novērst konflikta atjaunošanos, tā izvairīties no iesaistīšanās miera atjaunošanā, pat draudot ar spēka pielietošanu, cik ilgi vien tas būs iespējams.
Tiesa, no tikai viena gadījuma tālejošus secinājums izdarīt pagaidām nav iespējams. Vienošanās par uguns pārtraukšanu var saturēt arī papildu nosacījumus, ieskaitot kontroles nodošanu pretiniekam pār atsevišķām apdzīvotajām vietām. Galvenokārt tas attiecas uz armēņu pusi, kas šādu nosacījumu esamību cenšas publiski neatzīt. Militārā konflikta rezultātā armēņu spēki jau tāpat zaudēja gan visu pirmā kara par Kalnu Karabahu rezultātā izveidoto buferzonu, gan arī daļu no reģiona pamatteritorijas jeb vēsturiskajām armēņu zemēm, un attiecīgi valsts vadība nevēlas izpaust, ka vienošanās par uguns pārtraukšanu, kas vairāk līdzinās kapitulācijai, paredz vēl citas piekāpšanās.
Tajā pašā laikā nevar izslēgt, ka Azerbaidžāna vienkārši cenšas izmantot pavērušos iespēju logu tās kontrolē esošo teritoriju paplašināšanai, rēķinoties ar to, ka karadarbībā Ukrainā iestigusī Krievija izliksies neredzam Baku aktivitātes, ja vien tās nenovedīs pie lielāka mēroga bruņotām sadursmēm vai etnisko armēņu masu izceļošanas. Līdzīgi kā Azerbaidžāna, arī aiz tās muguras stāvošā Turcija uzskata, ka izolācijā nonākusī Krievija nevēlēsies radikāli pasliktināt attiecības arī ar abām šīm valstīm. Ir vēl arī citi iemesli, kas rada jautājumus, pirmais no kuriem skan – vai tiešām Krievija ir tā valsts, kura šajā gadījumā un arī jebkur citur būtu piemērots arbitrs "miera uzturētājas" lomai?