Blinkena uzruna, jāpiebilst, tika teikta saistībā ar piemiņas krūšutēla atklāšanu ASV 61. valsts sekretāram, šobrīd 91 gadu vecajam Džeimsam Beikeram un izskanēja domubiedru lokā, kur runas vienmēr ir jūtami atklātākas nekā oficiālo pasākumu, tikšanos u. c. laikā. Līdz ar to var pieņemt, ka Vašingtonas prioritātes, pat neraugoties uz karadarbību Ukrainā, nav mainījušās un tā par savu galveno ģeopolitisko pretinieci turpina uzskatīt Pekinu, kamēr Maskava šajā sarakstā atrodas tikai otrajā vietā. Ir arī skaidrs, kamdēļ Vašingtonas nostāja ir un paliks tieši šāda – ASV globālās ietekmes pamatā ir pirmām kārtām jau ekonomika, kas vienlaikus ir arī Ķīnas stiprā puse.
Nostāja, ka Pekina ir ASV galvenā ģeopolitiskā pretiniece un tai neizdosies novērst Vašingtonas uzmanību Krievijas virzienā, pie viena iekasējot dividendes no sadarbības ar Maskavu pēdējai labvēlīgas neitralitātes ietvaros, arī izskaidro, kamdēļ ASV ievērojamu daļu atbildības (un izmaksu) par Ukrainas krīzes risināšanu ir pāradresējušas saviem Eiropas sabiedrotajiem. Vašingtonai vienatnē trūkst resursu cīņai divās frontēs, tādēļ tā koncentrējas konfrontācijai ar galveno pretinieku. Eiropiešu uzdevums tikmēr ir maksimāli novājināt Ķīnas galveno ģeopolitisko sabiedroto Krieviju. Ja viss ritēs veiksmīgi, tad, kā nesen paziņoja ASV prezidents Džo Baidens, atkal iestāsies jauna pasaules kārtība, kurā atkal dominēs rietumi, to vērtības un noteikumi.
Šāda stratēģiskā politika ir novedusi arī pie liela mēroga Ķīnas un Krievijas tuvināšanās, kas Rietumos vienmēr tikusi uzskatīta par sliktāko variantu no visiem iespējamajiem. Papildus šai de facto aliansei netrūkst arī atklātu un slēptāku atbalstītāju vai vienkārši simpatizējošo valstu, bet vēl kuplāks ir to valstu saraksts, kuras saglabā neitralitāti. Visbiežāk šāda nostāja gan nenozīmē siltas jūtas pret Krieviju vai Ķīnu (lai gan ne viena vien no tās tieši vai netieši atbalstošajām valstīm ir stipri tāla no demokrātijas un nekad nav kautrējusies no militāra spēka pielietošanas), bet gan cerības ģeopolitiskās nenoteiktības periodā īstenot kādas savas stratēģiskās, ekonomiskās vai vēl citas intereses un ambīcijas.
Krievijas iebrukums Ukrainā savukārt ir kļuvis par sava veida katalizatoru visiem šiem un vēl arī citiem iepriekš lēnāk un slēptākā veidā ritējušajiem virzības uz nosacīto "pasauli bez Rietumiem" procesiem. Tas savukārt nozīmē, ka Rietumus, tajā skaitā arī Latviju, gaida ilga konfrontācija ne tikai ar Maskavu, bet, visticamāk, arī ar Ķīnu un virkni citu pasaules valstu. Turklāt, ja neizdosies apturēt Krievijas agresiju Ukrainā, Maskavai jau pavisam drīz atradīsies sekotāji citos reģionos.