No politiski cinisko metožu viedokļa ir skaidra šo likumgrozījumu ieslēpšana valsts budžeta paketē, lai tādējādi bez argumentācijas piemērotu izskatīšanas steidzamību, jo budžets tiek skatīts paātrināti, tikai divos lasījumos. Bet tas šādu manevru nepadara pamatotu kaut vai tāpēc, ka likuma grozījumu normas pārsvarā tiks iedarbinātas tikai no aiznākamā gada līdz ar jau 2023. gada budžetu. Pēc provizoriskām aplēsēm, 2023. gadā tas valsts budžetam izmaksās 6,444 miljonus eiro, bet 2024. gadā – jau 6,852 miljonus eiro. Var pieņemt, ka šoreiz Saeimas vairākums un valdības koalīcija ir centusies izvairīties no pārmetuma, ka konkrētie politiķi "paši sev pacēla algas". Šāds pārmetums, šķiet, mūžīgi šai 13. Saeimai stiepsies līdzi par partiju valsts budžeta finansējuma seškārtēju palielināšanu, to attiecinot nevis uz nākamo Saeimas sasaukumu, bet jau uz patlaban parlamentā pārstāvēto partiju salikumu.
Valsts pārvaldes atalgojuma salīdzinājums ar privāto sektoru (valsts sektorā augsti kvalificēti speciālisti saņemot ap trešdaļu mazāk nekā privātajā) ir ļoti populārs arguments un tiek piesaukts, norādot, cik grūti publiskajam sektoram konkurēt ar privāto augsti kvalificētu speciālistu piesaistē. Arguments, kas līdz galam neiztur kritiku, jo valsts pārvaldē amatpersonas de facto ir pasargātas no tāda veida darba izvērtējuma un riskiem, kas ir privātā sektora ikdiena. Patiesībā darba tirgū eksistējošā klišeja par priekšrokas došanu varbūt dažkārt mazāk apmaksātam, toties stabilākam, garantētākam un mierīgākam darbam valsts pārvaldē bieži vien nav tikai plika klišeja. Tāpēc apgalvojums, ka starp publisko un privāto sektoru notiek gudro galvu medības mežonīgā kapitālisma stilā un valsts pārvaldei primāri tieši šī un neviena cita argumenta dēļ ir jāceļ atalgojums, var tikt pakļauts godīgai kritikai.
Šo likuma grozījumu kritizētāji ir pietiekami reprezentabli un viņu iebildes būtiskas, lai pateiktu, ka pret bija tikai opozīcija, kas vairumā izmantoja populistiskus argumentus. Nu jau tradicionāli smagas iebildes bija Saeimas Juridiskajam birojam, kas neko labu par šī parlamenta sasaukuma likumdošanas praksi neliecina. Arī Valsts kontrolei neesot saprotama likumprojekta virzības steidzamība valsts budžeta likumprojektu paketē. No tiesiskas valsts principa demokrātiskā tiesiskā valstī izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu. Nopietnas iebildes Saeimai likumprojekta īsajā izskatīšanas gaitā iesniedza arī Ģenerālprokuratūra un Tieslietu padome. Lai gan algu pielikums it kā pozitīvā plāksnē skar arī prokurorus un tiesnešus, šoreiz likumā izmantoto koeficientu nepamatotība un nekonsultēšanās ar varas atzariem, kurus šie likumgrozījumi skar, izrādījušies būtiskāki par šo ēsmu.