Tomēr ir vēl kāda tendence, kas izrādījusies negaidīta, un tā ir sabiedrības sašķelšanās. Pagājušajā gadā tika runāts par to, ka Covid-19 šķeļ Latvijas sabiedrību, vērtējot pēc kritērija, cik būtiski pandēmija ir ietekmējusi labklājības līmeni, un sadalot iedzīvotājus tajos, kuri piedzīvojuši aizliegumu strādāt un zaudējuši ienākumus, un tajos, kuri turpina strādāt un pelnīt tāpat kā līdz pandēmijai. Visai reti tika pieminēts tas, ka sabiedrību psiholoģiski sašķels attieksme pret koronavīrusu. Taču šogad sabiedrības radikalizācija attieksmē pret Covid-19 tiek apspriesta bieži. Piemēram, nesen to Rīga TV24 raidījumā Preses klubs akcentēja ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs.
Vienu radikālo galējību pārstāv tie cilvēki, kuri aizraujas ar sazvērestības teorijām un apgalvo, ka ieviestie ierobežojumi ir nevis veselības pasargāšanas labad, bet ar kādu noslēpumainu, globālu mērķi mainīt pasauli. Šie sazvērestības teoriju fani nepaguruši atkārto, ka Covid-19 bīstamība tiek pārspīlēta. Savukārt otru radikālo galējību pārstāv cilvēki, kuri gatavi ne tikai skrupulozi ievērot visus valdības pieņemtos noteikumus, bet arī asi vēršas pret tiem līdzcilvēkiem, kuri šos noteikumus ne jau pārkāpj, bet apspriež, diskutējot par ieviesto ierobežojumu jēgu, pamatotību un atbilstību situācijai. Te jāatceras, ka mūsu valdības premjerministram un ministriem, tieši tāpat kā visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, nav pieredzes, kā rīkoties šādas pandēmijas apstākļos, un tādēļ katru valdības lēmumu pasludināt par viedu patiesību, nepieļaujot pat diskusijas par to, ir visai dīvaini. Turklāt pēdējā laikā naidīguma intensitāte starp abu virzienu radikāļiem nevis samazinās, bet aizvien pieaug, kas spilgti vērojams sociālajos tīklos.
Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums, vai šis naidīgums ietekmēs politisko situāciju, respektīvi, šogad Latvijā gaidāmo pašvaldību vēlēšanu un nākamgad plānoto Saeimas vēlēšanu rezultātus. Tāpat aktuāls jautājums ir par to, kas spēs atkal vienot mūsu sabiedrību, kuru ir polarizējusi atšķirīgā attieksme pret Covid-19.