Par kongresa galvenajiem rezultātiem kļuva Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina pārvēlēšana amatā, šādi laužot 40 gadus pastāvējušo tradīciju ik pēc desmit gadiem mainīt valsts līderi un augstāko varu, kā arī "stingrās līnijas" piekritēju nonākšana visos augstākajos partijas un nedaudz vēlāk attiecīgi arī valsts amatos.
Tradīcija, ka Ķīnas līderis amatā atrodas ne vairāk kā divus piecu gadu ilgus termiņus, pēc Dena Sjaopina iniciatīvas, tika ieviesta 1982. gadā kompartijas XII kongresā. Kopš tā laika sistēma darbojās tā, ka "nepāra skaitļu" kongresos tika nosaukts esošā līdera pēctecis, bet "pāra skaitļu" kongresos viņš un viņa komanda oficiāli stājās pie valsts stūres uz nākamajiem desmit gadiem. Sji Dzjiņpins savukārt vispirms XIX kongresā savu pēcteci nenosauca, un attiecīgi netika sākta "mantinieku komandas" gatavošana, bet nupat notikušajā XX kongresā arī nodrošināja savu pārvēlēšanu, turklāt par potenciālo pēcteci runāts netika arī šoreiz.
Oficiāli Sji Dzjiņpins amatā, jāpiebilst, ir ievēlēts tikai uz nākamajiem pieciem gadiem, taču faktiski ir skaidrs, ka viņš tajā grasās palikt vismaz līdz 2035. gadam (tik tālu sniedzas viņa komandas aktuālās programmas, par kuru īstenošanu partijas līderis uzņemas personisku atbildību, iepriekšējo līderu plāni bija paredzēti desmit atrašanās pie varas gadiem), bet varbūt arī līdz mūža beigām.
Ne mazāk svarīgi, ka Ķīnas līderis arī panāca, ka no partijas augstākajiem ešeloniem un pirmkārt jau tās Centrālās komitejas tiek gandrīz vārda tiešā nozīmē izslaucīti nosacīti proamerikāniskie (kompromisiem gatavie), liberālie un vēl citi "nepareizie" biedri. Rezultātā kā Centrālajā komitejā, tā no tās rindām izraudzītajā septiņu cilvēku Politbirojā turpmāk dominēs Sji Dzjiņpinam personiski lojāli "stingrās līnijas" pārstāvji, kas attiecīgi nozīmē arī pārmaiņas valsts iekšpolitikā, ārpolitikā un ekonomiskajā kursā.
Turklāt gaidītā cīņa starp Sji Dzjiņpina atbalstītājiem un oponentiem kongresā netika piedzīvota. Iekšējās opozīcijas jautājums tika atrisināts jau iepriekš, tāpēc Ķīnas komunisti demonstrēja vienprātību un saliedētību. Vēl atliek līdzīgā veidā "sakārtot lietas" arī atsevišķos reģionos, un tad pasaulei pavērsies diskutablā iespēja skatīt jau ievērojami citu, daudz nacionālistiskāku, ideoloģizētāku un agresīvāku Pekinu, kura aizvien biežāk sāks izmantot ne tikai ekonomiskās ietekmes sviras.