Par to liecina pirmkārt jau Ķīnas (un arī ĶKP) līdera Sji Dziņpiņa vairākkārtējie izteikumi par nepieciešamību nodrošināt valsts attīstību, "balstoties tikai uz pašu spēkiem", un fakts, ka viņa publikācija ar šādu būtībā programmu plēnuma laikā parādījās partijas galvenajā teorētiskajā žurnālā Qiushi, kas ir izdevums, kura lappusēs tiek izskaidrota ĶKP galīgā nostāja nozīmīgos jautājumos. Ne mazāk svarīgi, ka ĶKP CK plēnums pēc krietnāka pārtraukuma (kopš 2018. gada) atkal risinājās slepenības atmosfērā, bet tā noslēguma paziņojums nebija parādījies līdz pat vakardienas (plēnuma norises pēdējās dienas) pēcpusdienai.
Šeit jāpaskaidro, ka ĶKP CK plēnumi, uz kuriem pulcējas visi ĶKP CK locekļi (ap 200 cilvēku), ir vieni no pašiem nozīmīgākajiem notikumiem Ķīnas iekšpolitikā (un bieži vien ne tikai iekšpolitikā), jo tieši šie plēnumi apstiprina valsts tālāko stratēģisko kursu dažādās jomās. Bez ĶKP CK plēnumu akcepta, piemēram, nebūtu nedz Dena Sjaopina reformu, nedz izmaiņu Ķīnas pamatlikumā, kuras ļauj patlabanējam valsts līderim Sji Dziņpiņam atrasties pie varas neierobežotu laiku.
Katra ĶKP kongresa sasaukuma laikā, kas ilgst piecus gadus, notiek pieci ikgadējie un divi papildu (pirms un pēc jaunā sasaukuma ĶKP kongresa pirmās kopā sanākšanas) plēnumi. Katrs no tiem secīgi veltīts konkrētam jautājumu lokam, tostarp Trešo plēnumu laikā tiek skatīta ekonomika, kas, ņemot vērā Pekinas globālo nozīmīgumu, raisa lielu interesi tālu aiz Ķīnas robežām.
Sākotnēji tika uzskatīts, ka plēnuma dienaskārtības galvenie punkti būs nodokļu palielināšana, iespējamā pensionēšanās vecuma paaugstināšana (kas Ķīnā ir nepieklājīgi zems), kā arī pasākumi investoru piesaistei. Kopējā notikumu attīstības gaita tikmēr liecina, ka šie jautājumi atrodas otrajā plānā, bet galvenā tēma ir par "balstīšanos uz saviem spēkiem", kas ir ģeopolitisks un stratēģisks lēmums vismaz nākamajai desmitgadei.
Pie kam oficiāls paziņojums par šāda kursa apstiprināšanu var arī nesekot – atbilstīgi pasākumi cits pēc cita vienkārši tiks iekļauti dažādās programmās un attīstības plānos. Par negaidītu šādu kursu nosaukt, protams, nevar – savā ziņā tas virmoja gaisā, tomēr vienlaikus tas ir arī lēmums, kas vēl vairāk palielina tāpat dramatisko ģeopolitisko spriedzi.