Tikšanās Ankoridžā, jāatgādina, bija pirmā augsta ranga ASV un Ķīnas amatpersonu tikšanās pēc prezidenta Džo Baidena stāšanās amatā – no ASV puses tajā piedalījās valsts sekretārs Entonijs Blinkens un ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, bet Ķīnu pārstāvēja par ārpolitiku atbildīgais komunistiskās partijas politbiroja loceklis Jans Dzječi un ārlietu ministrs Vans Ji. Lai arī abas puses apgalvoja, ka vēlas konstruktīvu dialogu, sarunas izvērsās par asu vārdu apmaiņu un savstarpējiem apvainojumiem.
Līdzīgi kā pirms tikšanās Ankoridžā, arī šoreiz ASV amatpersonas pirms ierašanās Ķīnā sarīkoja plejādi draudzības vizīšu. Šermana apmeklēja Japānu un Dienvidkoreju, bet ASV aizsardzības sekretārs Loids Ostins sāka ilgāku turneju pa reģiona valstīm (Singapūru, Vjetnamu, Filipīnām). Dienu pēc Šermanas vizītes Ķīnā noslēgšanās jau Indijā ieradās ASV valsts sekretārs Blinkens. Visas minētās amatpersonas centīgi apgalvoja, ka šīs vizītes nekādi nav vērstas pret Ķīnu, bet to mērķis ir tikai un vienīgi «noteikumos» balstītas kārtības uzturēšana reģionā.
Rezultātā no sarunām nekas daudz gaidīts netika, un tās arī izvērsās par kārtējo abpusējo pretenziju izteikšanu, tikai jau diplomātiskā formā. Vienlaikus ASV amatpersonas paziņoja, ka ar šīm sarunām ir sasniegušas vienu no ilgtermiņa diplomātijas Ķīnas virzienā mērķiem – iedibinājušas komunikācijas ar Pekinu kanālu. Divi pārējie mērķi ir formulēti kā investīcijas pašās ASV ar mērķi palielināt Savienoto Valstu konkurētspēju sāncensībā ar Ķīnu, kā arī darbs ar reģionālajiem sabiedrotajiem un partneriem, lai stiprinātu esošos starptautiskos "noteikumus" un to ievērošanu (patiesībā, protams, lai vienotos par Ķīnas ietekmes un iespēju ierobežošanu).
Ja runā par augsta līmeņa kontaktiem starp ASV un Ķīnu, tad tie, protams, pastāvēs jebkurā gadījumā, kaut vai apmaiņu ar pārmetumiem formā. Savukārt par abiem pārējiem un nesalīdzināmi svarīgākajiem stratēģijas punktiem skaidrības ir mazāk. Ekonomikas jautājumos ASV gaida smagas iekšpolitiskās batālijas par īstenojamajiem projektiem, līdzekļiem un valsts parāda apjomiem, savukārt, kas attiecas uz sabiedrotajiem cīņā par esošo "noteikumu" saglabāšanu, tad vismaz daļa no tiem, it īpaši Indija, ne tuvu neizrāda tādu entuziasmu, kādu vēlētos redzēt Vašingtonā.
Rezultātā ASV izredzes noslēgt ģeopolitisko konfliktu ar Ķīnu savā labā šobrīd neizskatās īpaši spožas, lai gan kārtējā lielā spēle šobrīd atrodas tikai sākuma stadijā, un gan iesaistītās valstis, gan interesentus gaida vēl daudzi negaidīti pavērsieni.