Pirmais un galvenais novēlējums ikvienam, kura dzīve ir saistīta ar Latviju, būtu – nezaudēt apziņu, ka pašiem sava valsts – tā ir nozīmīga vērtība. Mūsu valstī daudz kas nenotiek perfekti: ir kļūdaini politiķu lēmumi, ierēdņu birokrātiskā pārcentība, uzņēmēju savtīgā koncentrēšanās uz sava biznesa interesēm, kā arī dažu no valsts budžeta atalgoto grupu neremdināmā apetīte, prasot aizvien vairāk naudas, bet ignorējot kvalitāti. Ir arī visai savdabīga atsevišķu iedzīvotāju rīcība, par kuru atbildība jāuzņemas viņiem pašiem, nevis valdībai vai Saeimai.
Vienlaikus jāapzinās arī tas, ka tāda valsts, kurā dzīve šķistu perfekta visiem, pasaulē nepastāv. Savulaik par paraugu, kam Latvijai līdzināties, tika pasludinātās Ziemeļvalstis. Nenoliedzami Ziemeļvalstīs sabiedrības vairākumam ir nodrošināts augstāks labklājības līmenis, spēcīgāka sociālā aizsardzība un lielāka sakārtotība, nekā tas ir pie mums, bet dažādas problēmas ir arī šajās valstīs.
Ir jāapzinās un jānovērtē arī tas, ka mēs savā valstī notiekošos procesus spējam ietekmēt, – Latvijā var saskatīt daudz nepilnību, taču demokrātijas trūkumu gan ne.
Otrais novēlējums būtu raudzīties plašāk par savas vides robežām jeb, kā mūsdienās populāri teikt, neiekapsulēties savā burbulī. Pagājušajā nedēļā vērojamā dažādu cilvēku reakcija uz ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu kārtējo reizi apliecināja, ka klausīšanās tikai tajos ekspertos, kuri izsaka tādu prognozi, kādu gribas dzirdēt, var aizvest visai tālu no realitātes. To pašu var teikt par nekritisku ļaušanos dažādu kampaņu ietekmei tad, ja tajā ietvertais vēstījums saskan ar paša indivīda uzskatiem vai aizskar kādu emocionālu stīgu. Kad emocijas pierimst, var nākties atzīt, ka reālā situācija ir gluži citāda, nekā atainots kampaņā.
Un trešais vēlējums tomēr jāizsaka par labklājības kāpumu, jo sociālie kontrasti Latvijā iezīmējas aizvien izteiktāk, bet to turpmāku saasināšanos nevajadzētu pieļaut, lai finansiālās atšķirības nekļūtu par vēl vienu šķeļošu aspektu. Pēdējā laikā no politiķu un amatpersonu vides izskanošās frāzes par to, kā iedzīvotājiem veidot ilgtermiņa uzkrājumus un kā organizēt ikdienas gaitas, liecina, ka izpratne par to, kā dzīvo citas sabiedrības grupas, kļūst draudīgi vāja. Turklāt savulaik politiķu iecienītais sauklis par nevienlīdzības mazināšanu vismaz pagaidām nav realizējies tā, ka mūsu valstī būtu izveidojies spēcīgs vidusslānis, kas nepieciešamības gadījumā varētu mazināt spriedzi.