Tāpat Zelenskis nāca klajā ar vēl citiem pretrunīgiem paziņojumiem, kurus ievadīja virkne pirmkārt jau iekšpolitisku notikumu. Kupls skaits nacionālas ievirzes politiķu ir izvirzījuši Ukrainas prezidentam prasību līdz 1. decembrim atstādināt no amata viņa biroja (administrācijas) vadītāju Andreju Jermaku, kas tiek vainots slepenā sadarbībā ar Krieviju. Pretējā gadījumā tiek solītas plašas protesta akcijas. Tāpat vairākums Ukrainas plašsaziņas līdzekļu, galvenokārt dažāda kalibra oligarhiem ar Ahmetovu priekšgalā piederošu, nu jau divu mēnešu garumā vētraini kritizē Zelenski, kas ir novedis arī pie prezidenta popularitātes krituma. Faktiskais šīs kampaņas iemesls ir nesen apstiprinātais tā saucamais antioligarhu likums, kuram perspektīvā vajadzētu samazināt vietējo bagātnieku ietekmi uz politiku.
Šīs un citas nestabilitātes izpausmes pastiprina militārais konflikts valsts austrumos, Covid-19 pandēmija, ekonomiskās problēmas un pieaugoša enerģētiskā krīze. Stabilitāti noteikti nevairo arī bažas par to, ka Krievija var izšķirties par atklātu iebrukumu, lai pakļautu kontrolei vismaz atsevišķus Ukrainas reģionus. Maskava ir definējusi, ka nevairīsies no iebrukuma trīs gadījumos. Ja Kijeva sāks ofensīvu pret prokrieviskajiem valsts austrumu separātistiem, ja sāksies bruņotas sadursmes starp Ukrainas un Krievijas spēkiem uz abu valstu robežas un ja Ukrainā sāksies iekšpolitisks haoss, kura dēļ Maskava "būs spiesta" garantēt savu robežu drošību.
Krievijas amatpersonas, protams, noliedz apgalvojumus, ka Maskava grasītos iebrukt Ukrainā, un tieši pierādījumi, kas liecinātu par ievērojamu tās spēku palielināšanu pierobežā, tā arī nekur nav publiskoti. Tajā pašā laikā var nešaubīties, ka Krievijā pastāv rīcības plāni visiem gadījumiem, bet tās bruņoto spēku mobilitāte savā teritorijā ir ārkārtīgi augsta un atbilstīga lēmuma pieņemšanas gadījumā lielas armijas parādīšanās pie Ukrainas robežām ir īsa laika jautājums.
Šādos apstākļos tad arī ir izvērtusies iekšpolitiskā cīņa, kuras dalībnieki apsūdz cits citu prokrieviskumā un ne tikai visos iespējamajos, bet arī neiespējamajos noziegumos. Būtībā Ukrainā tiek mēģināts pārdalīt valsts resursus, bet Rietumi uz to raugās pieaugošā bezspēcībā, aizvien mazāk spējot ietekmēt notiekošo. Ukrainai un tās iedzīvotājiem šīs kaislības tikmēr sola aizvien bēdīgākas nākotnes perspektīvas.