Pagaidām ir tikai divi aspekti, no kuriem vērtēt senatora Džona Makeina kādreizējā konsultanta Kristiana Ferija piesaistīšanu Saskaņas kampaņai un britu premjera Tonija Blēra kādreizējā padomnieka Alistera Kempbela piesaistīšanu zaļo kampaņai, proti, saturiskais un naudiskais.
Par titulētu ārvalstu konsultantu iespējamo saturisko pienesumu Latvijas partiju kampaņām gribētos teikt, ka tas atgādina jocīgo izdarību ar šampanieša dzeršanu no kurpes: pūļa spiegšana skaļa, bet vai vajag? Vismaz šobrīd šis niķis vairāk ierakstās ainā, kur kāds «slīps» pašmāju darbonis iestāstījis, cik nepieciešams panākumiem vēlēšanās ir dārgs, bet vēl labāk, ja ļoti dārgs, ārvalstu konsultants. Īpaši neskaidrs ir Kempbela statuss zaļo kampaņā, ņemot vērā, ka Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs, cilvēks, kuram ikdienā ir lielākā ietekme uz operacionāliem lēmumiem apvienībā, Augusts Brigmanis intervijā Neatkarīgajai skaidri pasaka: viņam tas bijis pārsteigums, un "ārvalstu konsultanta piesaistes lietderība ir ļoti neviennozīmīgi atbildams jautājums".
Jautājumi, kuru kontekstā šai parādībai būtu jāseko, ir tikai pāris: kurš un cik, un kādā veidā par to samaksās. Vienalga, vai publiski nosauktā summa būs desmiti tūkstošu vai aizdomīgi maza.
Paskaidrošu, kāpēc. Partiju kampaņu veidotāji izmanto dažādus paņēmienus tēriņu pārlikšanai no vienas kabatas citā. Viens no populārākajiem ir izvēlēties sabiedrisko attiecību speciālistus vai reklāmas firmas, kas vienlaikus sniedz pakalpojumus kādiem partiju vai individuālus politiķus atbalstošiem uzņēmējiem. Shēma ir gluži vienkārša – īsto cenu par politiskajam klientam sniegtajiem pakalpojumiem maksā uzņēmējs. Shēmai gan visbiežāk ir arī "piedēklis" – pakalpojumu faktiskās cenas tiek palielinātas, un starpība paliek neafišējamiem izdevumiem jeb melnajai kasei. Jo vidutāji, kuri kārto finansējuma piesaisti kampaņai, parasti ir tie paši, kuri piesakās uzņēmējiem "sakārtot" jautājumus, atrodot pieeju kādam politiķim.
Es šādas sakritības esmu pētījusi, par tām rakstījusi, ir bijuši gadījumi, kad šie uzņēmēji pēc tam līdz ar partijas kasieri gluži publiski aiziet dibināt citu partiju, uzskatāmi parādot, ka aizdomas par naudas apriti ārpus publiskās ziedojumu datubāzes varētu būt bijušas pamatotas.
Ir bijuši gadījumi, kad kāds liels uzņēmums pat nomaina tipogrāfiju, pārceldams sava ikgadējā kalendāra un citas korporatīvās makulatūras iespieddarbus turpat, kur priekšvēlēšanu drukas darbus veic atbalstāmais politiskais spēks. Tā kā KNAB gadiem ilgi nav bijis ne spējīgs, ne ieinteresēts šīs sakarības sazīmēt, pierādīt un pret tām bargi vērsties, tās diemžēl ir un paliek tikai pilsētas leģendas par sakritībām.