Labklājības pieaugums vai lielākas izmaksas?

Līdz ar to viens no Latvijas sabiedrībai neatbildētajiem jautājumiem ir, kādā veidā pati EK norēķināsies ar aizdevējiem. Visticamāk, ka dalībvalstīm ne tikai tiks dots, bet no tām arī tiks ņemts. Ja naudu aizņemsies, tad tā dalībvalstīm būs arī jāatdod, tādējādi sākotnējais grants pārvērtīsies par netiešu aizdevumu arī dalībvalstīm.

Līdzekļu atdošana nenotiks tieša aizdevuma atmaksāšanas veidā, kā Latvija norēķinājās ar Starptautisko Valūtas fondu vai jau pieminēto EK, bet ar citu finansējumu, piemēram, jaunu nodokļu palīdzību, tādējādi par atveseļošanās plānu samaksās sabiedrība kopumā. Tā kā nauda tā vai citādi būs jāatmaksā, sabiedrība ir tiesīga un tai noteikti vajadzētu valdībai jautāt par detalizētiem ieguvumiem no pasākumiem atveseļošanās plāna ietvaros un tā vispārējo nepieciešamību. Šeit būtisks vārds ir tieši "atveseļošanās". Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm varam teikt, ka pašreizējās ekonomikas krīzes laikā piedzīvotās likstas Latvijā ir pārejošas un to radītie defekti iekšējā patēriņa nozarēs ir ātri labojami, ja vien pietiktu politiskās gribas vairāk finansēt.

Mūsu valsts preču eksports pērn sasniedzis jaunu vēsturisko rekordu, mums ekonomikā gadu gaitā ir augošs IT nozares pienesums, un atjaunojamo energoresursu patēriņa jomā mēs tālu apsteidzam lielāko daļu ES valstu. Ja aizdevuma segšanai tiks ieviesti jauni nodokļi, tad nav šaubu par līdzekļu piesaistes nepieciešamību, taču likumsakarīgs ir jautājums, kā atveseļošanās plāna līdzekļus izmantot, lai tie turpinātu pilnveidot mūsu ekonomiku. Ja aplūkojam paredzēto naudas izlietojumu, tad diezin vai varam runāt par kādu jaunu grūdienu Latvijas ekonomikai. Eiropas atveseļošanās fonds ir labs resurss industriālajām ES valstīm, lai savu tautsaimniecību pārkārtotu uz "zaļākiem pamatiem", proti, ražotu videi draudzīgākus transporta līdzekļus un ieviestu jaunas tehnoloģiskās iekārtas, tādējādi saglabājot industriālo bāzi un neļaujot kristies labklājības līmenim. Latvija šos minētos transporta līdzekļus un tehnoloģijas pirks, tādējādi apmaksājot, piemēram, Vācijas labklājību, un, iespējams, labklājības ziņā pat turpinās atpalikt no "vecās Eiropas" valstīm. Jautājums – kāpēc līdzekļu piesaistes plānā Latvijai uzsvars netiek likts uz "zaļās rūpniecības" attīstību? Protams, zināmus ieguvumus varam rast arī biometāna ražošanas sistēmas izveidē. Tādā veidā kādu daļu transporta sistēmas apgādes varētu veikt Latvijas lauksaimnieki, un šī degviela nebūtu jāimportē, tādējādi mēs varētu runāt arī par mūsu valsts lielāku enerģētisko neatkarību. Tomēr jautājums ir par izmaksām, jo, cik dzirdēts, «zaļā degviela» ir dārga. Līdz ar to varam nonākt situācijā, kad makus tukšos gan dārgāka degviela, gan jauni nodokļi, tādējādi atveseļošanās plāna ietekmē mūsu turība var nevis augt, bet gan samazināties.