Visu jūliju mēs vērojām, kā eskalējas situācija uz Lietuvas–Baltkrievijas robežas. Nebija jābūt Satversmes aizsardzības biroja direktoram vai NATO analītiķim, lai redzētu acīmredzamo, un jau 2. augustā, sniedzot interviju Dienai, par to proaktīvi brīdināja robežsituācijas tēmā kompetentais Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Rancāns (JKP), proti, ka tiklīdz lietuviešiem izdosies kaut cik nostiprināt akūtākos robus robežā un piebremzēt nelegāļu plūsmu, tā mainīs virzienu uz Latvijas robežu. Bija jāpaiet nedēļai, lai lēmums par ārkārtas situācijas izsludināšanu nonāktu uz valdības galda un Saeimā, līdz tam mēs dzirdējām iekšlietu ministres Marijas Golubevas (A/P) regulāros mierinājumus, ka situācija tiek vērota un krīzes nav.
Īpašs nonsenss bija no amatpersonām dzirdēt īpatnējo tulkojumu likuma par ārkārtas situācijām normai, kas skaidri un gaiši pasaka, ka šāds stāvoklis izsludināms apdraudējuma gadījumā, proti, esot jāsagaida, kamēr ārkārtas situācija patiešām iestājas. Sociālajos tīklos klīstošais nesmieklīgais joks par to, ka ar tankiem pie robežas nepietiktu karastāvokļa izsludināšanai, vispirms jāsagaida, kad tie pietiekamā daudzumā šķērsos robežu, šoreiz nešķita ne pārspīlēts, ne negaumīgs – tieši šādu iespaidu atstāj pēdējo gadu lēmumu pieņemšanas modelis. Šis, starp citu, viens pret vienu atgādināja situāciju pirmajā Covid-19 vilnī, kad valdība kā realitātes šovā skaitīja saslimstības procentus citās Eiropas valstīs, līdz pēdējam novilcinot robežas slēgšanu pasažieru pārvadājumiem. Un arī tad tika dots laiks vēl pēdējiem lidojumiem. Līdzīgi notika arī šoreiz – vairākas stundas līdz pusnaktij vēl tika dots laiks nelegāļu mēģinājumiem šķērsot robežu, it kā ārkārtas stāvoklim būtu jāstājas spēkā tieši pusnaktī, ne agrāk.
Šodien Dienā publicētajā intervijā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra Stratcom direktors Jānis Sārts šo problēmu komentē ļoti diplomātiski, norādīdams uz objektīvi lēno lēmumu pieņemšanas procesu demokrātijā un īpaši daudzpartiju koalīcijas apstākļos, kāds tradicionāli ir bijis Latvijā. Šim daudzgalvainās koalīcijas un vārgā valsts pārvaldības modeļa problēmai turklāt vēl pieplusojusies aizvien plašumā ejošā tendence katram iespējamam politiskās dienaskārtības jautājumam piešķirt ideoloģisku un vērtīborientācijas nokrāsu, kas dziļā reitingu krīzē esošajām partijām ir kā skābekļa malks, ļaujot pozicionēties un radīt vismaz šķietamību par aktīvu pozīciju.
Ja tādos jautājumos kā izpratne par ģimeni, viendzimuma pāru laulības, arī bēgļu jautājumā šāda ideoloģizācija ir pašsaprotama, tad vakcinācijas epopejā, kur pēkšņi kā prioritārs izvirzījies brīvas izvēles aspekts, tas jau šķiet nedaudz manipulatīvi uzspiests.