Barnjē, jāatgādina, kļuva plaši zināms kā Eiropas Savienības (ES) pārstāvis sarunās ar Lielbritāniju Brexit laikā, turklāt pozitīva šī atpazīstamība nav. Neraugoties uz skaļajiem solījumiem, ka briti būs spiesti samaksāt par aiziešanu no savienības, nekādas kompensācijas no Londonas iekasēt Barnjē neizdevās. Pirms iepriekšējām Francijas prezidenta vēlēšanām 2022. gadā politiķis savukārt centās panākt izvirzīšanu šim amatam no republikāņu rindām, taču nenokļuva pat līdz partijas iekšējo vēlēšanu finālam.
Nacionālās asamblejas vēlēšanās pieticīgo ceturto vietu ieņēmušo, iekšējo domstarpību plosīto kādreizējo gollistu pārstāvja izvirzīšana premjera amatam tikmēr viennozīmīgi tiek vērtēta kā prezidenta Makrona kārtējā veiksmīgā spēlēšana uz valsts nesamierināmo iekšpolitisko pretrunu stīgām. Vispirms Makrons un viņa atbalstītāji, lai nepieļautu Nacionālās apvienības uzvaru vēlēšanās, apvienojās pret to ar kreisajiem, bet tagad, lai nebūtu jānozīmē radikāli kreiss premjerministrs, šajā amatā tiek iecelts labējo centristu politiķis ar uzskatiem, kas lielā mērā tuvi konservatīvajiem, un kuru ar mērķi nepieļaut kreiso pārstāvja iesēšanos premjera krēslā ir gatava atbalstīt arī Nacionālā apvienība.
Cik ilgi Barnjē izdosies noturēties premjera amatā, gan paliek neskaidrs, taču vismaz pagaidām Makronam kārtējo reizi ir izdevies saglabāt kontroli pār situāciju. Cits jautājums, ka visa Francijas pēdējo gadu pieredze uzskatāmi liecina, ka šāda veida manevri pat nevis vienkārši neļauj risināt valsti pārņēmušo problēmu un pretrunu iespaidīgo apjomu, bet gan turpina tās padziļināt un saasināt. Kāda un vai vispār ir iespējama izeja no šī apburtā loka, tikmēr nav saprotams, un galvenokārt tādēļ, ka dažādu politisko nometņu redzējumi par šo izeju atšķiras tik radikāli, ka nav savstarpēji savienojami.
Turklāt Francija tās specifisko politisko tradīciju dēļ ir tikai pats uzskatāmākais šāda veida iekšpolitisko manevru piemērs. Lai arī mazāk izteikti un ar savām nacionālajām specifikām, taču līdzīgi procesi notiek vēl virknē t. s. vecās Eiropas valstu. Problēmas un pretrunas tikmēr tiek nevis risinātas, bet gan mainītas pret pagaidu stabilitāti. Vai drīzāk – pret stabilitātes ilūziju, kuras izgaišana ir tikai laika jautājums.