Pēdējie dati aizvien uzskatāmāk apliecina, ka Latvijas izaugsme bremzējas un arī ar solīto eksporta pieaugumu un investīciju pieplūdi uz vienotās valūtas bāzes nesokas tik labi, kā cerēts. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes izdarītā ātrā aprēķina, 2,5% vērtais iekšzemes kopprodukta pieaugums gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pērn ir lēnākais kopš 2010. gada otrās puses. Šim visai pieticīgajam rādītājam nav gadījuma raksturs, jo izaugsmes tempu samazināšanās Latvijas tautsaimniecībā jau notiek vairāk nekā gadu. Turklāt tas notiek brīdī, kad tīri teorētiski visam vajadzēja attīstīties pēc pilnīgi pretēja scenārija, jo amatpersonu mutvārdos jau ilgāku laiku ir dzirdams, ka Eiropas monetārā savienība atkopjas no iepriekšējās finanšu krīzes un tas neapšaubāmi ļaušot arī Latvijas ekonomikai strādāt ar lielākiem apgriezieniem nekā iepriekš. To, ka tā nenotiek, apstiprina arī Igaunijas piemērs, kura ilgāku laiku ir cīnījusies ar ekonomikas bremzēšanos, turklāt tas noticis uz samērā augstas inflācijas fona. Tikai šā gada otrajā ceturksnī kaimiņvalsts tautsaimniecībai izdevies savākties un sasniegt 2,2% vērtu pieaugumu gada izteiksmē - pēc tam, kad gada pirmajos trijos mēnešos tika fiksēts 1,4% vērts kritums un izaugsmes tempi kritās arī ceturksni no ceturkšņa visu iepriekšējo gadu. Te gan jāņem vērā, ka statistiķi pēdējos labos Igaunijas datus skaidro ar koksa un kokmateriālu ražošanas apjomu pieaugumu, savukārt kopumā rūpniecības izaugsmes tempi turpinājuši samazināties. Tas redzams, atgriežoties tepat Latvijā, jo arī iepriekš dinamiskā valsts ārējā tirdzniecība, krītoties valūtas maiņas ierobežojošajiem faktoriem un komisijas maksām, demonstrē faktiski nulles vērtu izaugsmi.
Šajā gadījumā viss nav jānoraksta uz Krievijas un Ukrainas konflikta rēķina, jo arī uz eirozonas valstīm eksporta apjoms pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar to pašu laiku pērn ir mazinājies. Minētajā laika periodā tas sarucis apmēram par 3%, liekot zināmā mērā apšaubīt iepriekš izteiktos minējumus, ka vienotās valūtas zonas efekts būs būtisks grūdiens Latvijas eksportam. Šāds grūdiens nemaz īsti nevar notikt - tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ražošana stagnē pie jau sasniegtajām jaudām. Rūpniecības sektors jau visai drīz var izjust akūtu investīciju trūkumu, un, kā redzams, Eiropas monetārās savienības faktors īsti nestrādā, ja neskaita atsevišķas iepriekšējas aktivitātes vietējā akciju tirgū un nekustamā īpašuma sektorā.
Iestāšanās Eiropas monetārajā savienībā Latvijas tautsaimniecību neglābj no kādas citas drīzumā aktuālas problēmas - darbaspēka novecošanas. Pirmsvēlēšanu periods varētu būt īstais laiks, lai tie, kas pretendē uz valsts pārvaldi nākamos četrus gadus, nāktu klājā nevis ar ierasti pagarlaicīgajām frāzēm par fiskālo stabilitāti un pensiju palielināšanu, bet gan to, kā Latvijas ļaudis noturēt darba tirgū iespējami ilgāk un izvairīties no sociālās sistēmas sabrukuma.