Līdz ar to pirmskrīzes valsts budžeta politika varēja būt pat ļoti stingra un atbildīga, taču taupība un jostas savilkšana var neko nedot, ja nav radīti labvēlīgi apstākļi, lai valsts un privātais sektors strādātu sazobē kopējās labklājības vārdā. Piemēram, Latvijai, kas tobrīd vēl neatradās eirozonā, līdz iepriekšējai finanšu krīzei bija ļoti zems valdības parāds, 2007. gadā sasniedzot 8,5% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Taču līdz pagājušā gada beigām (tātad līdz pašreizējai Covid-19 izraisītajai ekonomikas krīzei) tas, rēķinot procentuālā izteiksmē pret valsts ekonomikas apjomu, bija pieaudzis vairāk nekā četrkārt. Tas tāpēc, ka, sākoties pagājušās desmitgades finanšu satricinājumiem, nācās veikt pamatīgas injekcijas banku sektorā, kuras tā arī netika atgūtas. Pēc līdzīga scenārija situācija attīstījās citur Eiropā, un gala rezultātā vairums valdību pat teorētiski vairs nespēja ievērot Māstrihtas kritērijos noteikto parāda līmeni 60% apmērā pret valsts iekšzemes kopproduktu.
Protams, šiem kritērijiem vairāk ir formāls raksturs, tomēr to ievērošana vai neievērošana norāda uz to, cik veselīgas ir valsts finanses.
Arī disciplīnas ziņā izslavētā Vācija to ilgus gadus neievēroja, un tikai 2019. gadā tās parāds nokritās līdz 59,8% pret IKP. Jādomā, ka šogad tas atkal būs virs 60% pret IKP atzīmi.
Šobrīd droši var teikt, ka kritis un savu nozīmi zaudējis arī otrs Māstrihtas cietoksnis – valsts budžeta deficīts. Lai atturētu tautsaimniecību no brīvā kritiena, valstis šobrīd vienkārši ir spiestas aizņemties naudu un dažādos veidos to ieguldīt ekonomikā, sākot no jau zināmajiem dīkstāves pabalstiem līdz liela mēroga celtniecības projektiem un grantiem uzņēmumiem. Pagaidām tiek paredzēts, ka šogad Latvijas valsts budžeta deficīts sasniegs 9,4% no IKP. Domājams, ka Latvijas situācija ne tuvu nav sliktākā un kādreizējo ķīvēšanos starp Eiropas Komisiju un valstīm par rāmju izpildīšanu vai neizpildīšanu 3% no IKP var uzskatīt par gaišu pagātni, kurai tik drīz nebūs lemts atgriezties.
Jautājums – vai nespēja ievērot kādreiz labi domātos kritērijus var vērsties pret pašu eirozonu? Droši vien gan jā, gan nē.
No vienas puses, pieaug finanšu slogs, kas nozīmē visai drīzu jaunu liela mēroga krīžu atkārtošanās iespēju, no otras puses, finansiālā ziņā vājākās valstis ir ieinteresētas visiem iespējamajiem līdzekļiem vienotās valūtas zonu saglabāt, pretējā gadījumā tās vairs nespēj pārfinansēt savas saistības un nonāk bankrota priekšā. Savukārt finansiāli stiprākās valstis nav ieinteresētas vājāko bankrotā, jo dažādu kopējo darījumu un finanšu attiecību rezultātā arī tās nespēs izbēgt no liela mēroga zaudējumiem. Tomēr vienlaikus jārēķinās, ka finanšu dzīve eirozonā kļūs daudz neparedzamāka nekā līdz šim.