Un šajā gadījumā nav runa par kādiem apšaubāmiem tēriņiem. Katram skaidrs, ka skolotāju, medmāsu un dakteru algas ir par mazu, tāpat problēma ar virsstundu darba apmaksu mediķiem sen risināma. Ja gribam dzīvot tiesiskā valstī, arī tieslietu jomā strādājošajiem ir jābūt adekvāti atalgotiem. Jautājums tikai: vai tiešām visu atsevišķo ministriju savās jomās saplānotais nav bijis laikus saskaņots ar budžeta iespējām? Vai varbūt šis ir jau iepriekšējos gados pieredzētais stāsts par daudzajām papildu tēriņu prasībām, kuras visas, protams, nevar apmierināt, tāpēc sakarsušos prātus atdzesē ar argumentiem, kas aizskar visvairāk, proti, ka var nepietikt sasolītajam algu pielikumam?
Protams, būs gana daudz laika vētīt visus papildu finansējuma pieprasījumus un gan jau "tas velns nemaz nav tik melns, kā to mālē", tomēr kontekstā ar gaidāmajām vēlēšanām, runām par iespējamu citu koalīciju, tieši šoreiz būtu gribējies, lai attiecību kārtošana starp dažādu partiju pārstāvētām ministrijām būtu bijusi mazāk publiska. Sanāciet kaut vai slēgtās sēdēs, izrunājiet, kādas, gatavojot nākamā gada valsts budžetu, ir iespējas, kādas prioritātes, vienojieties par «spēles noteikumiem» un tad nāciet ārā, solot tikai to, ko varat reāli īstenot, vairs publiski nevelkot to «budžeta deķīti» katrs uz savu pusi! Jo pretējā gadījumā paši riskējat to atdot kādiem citiem.
Jā, netrūkst to, kuri saka, tieši nepieciešamas ir pārmaiņas lēmumu pieņēmēju bariņā. Šajā sakarībā vismaz pārdomu vērti ir vairāki faktori. Pirmkārt, vienmēr jāņem vērā, ka, pametot bumbu gaisā, tā var nonākt tajās rokās, kurās to vismazāk gribētos redzēt (cita starpā tieši no pārmaiņu prasītāju puses arī tāds riska faktors jo skaļi tiek aktualizēts). Otrkārt, var, protams, ticēt, ka tie jaunpienācēji būs labāki, taču pārliecināties par to diemžēl var tikai praksē, tātad pakļaujot valsti eksperimentam. Jāsaka, šajā ziņā esam pieļāvuši jau ne mazums kļūdu, bet laikam neesam vēl sapratuši, ka partijas drīzāk jāvērtē nevis pēc solījumiem un šķietamā godīguma to pārstāvju acīs, bet gan tā, cik tās, lietojot šobrīd moderno vārdiņu, ir ilgtspējīgas. Proti, ja sanāk bariņš rūdītu politiķu, piesaista vēl lielāku pulku jauniņo un pasludina sevi par partiju, kas nesīs laimi zemes virsū, potenciāli ir mazs pamats ticēt, ka pēc pirmās neveiksmes šis faktiski interešu klubiņš nepajūk, nepārgrupējas citās kombinācijās ar vēl jaukākiem nosaukumiem. Savukārt partijas, kuras izdzīvojušas vismaz pāris vēlēšanas, pašvaldību vai parlamenta līmenī ieguvušas daudzmaz vērā ņemamu pārstāvniecību, tā vairs nevar atļauties – tās neizbēgami ir politiski atbildīgākas, jo tām ir ko zaudēt atšķirībā no pirms brīža piesauktajiem.
Tiesa, veco lielākā problēma ir nespēja mainīties līdzi laikam. Kvalitatīvi mainīties. To redzējām jau uz Latvijas ceļa, LSDSP, Tautas partijas, Vienotības piemēra. Šobrīd šī eksāmena priekšā ir ZZS. Un sākumā pieminētā situācija ar budžetu šajā ziņā dara uzmanīgu.