Lielā mērā daudzo partiju provocētās visu cīņas pret visiem dēļ veidojusies tradīcija vārda brīvību daudzos gadījumos izmantot nevis labāko ideju atlasei, bet gan destruktīvi - "pareizā viedokļa" uzspiešanai. Vairākkārtēja vilšanās pie varas esošajos vairojusi skeptisku attieksmi, pat naidu pret tiem, kas politikā pārstāv atšķirīgus uzskatus. Cilvēki raduši cits citu vērtēt nevis pēc vārdiem vai darbiem, bet pēc šķietamas piederības pie kādām iedomātām grupām. Piemēri teiktajam nav tālu jāmeklē - no politikas sen aizgājušā kādreizējā ārlietu ministra Jāņa Jurkāna parādīšanās šīsnedēļas raidījumā Sastrēgumstunda ir viens no tādiem gadījumiem.
Plašāk raugoties, publiskajā vidē mēs redzam daudzas pretēju viedokļu kaujas, un tikai retā gadījumā tās pāraug argumentētā domapmaiņā, lai rastu kādai problēmai labāko risinājumu. Jo nav diskusiju vides. Katrs met akmeni no saviem ierakumiem.
Parlamentā debates jau kādus desmit gadus faktiski vairs nenotiek. Televīzijas un radio raidījumu formāts ļauj aktuālākās problēmas un to risinājumus tikai ieskicēt. Neviena nevalstiskā organizācija neorientējas uz apaļā galda diskusiju rīkošanu, tām vieglāk darboties kā savu biedru vairākuma pozīciju paudējām.
Nav brīnums, ka cauri parlamentam ik pa laikam tiek "izdzīts" kāds likums, kas vēlāk vairākkārt jālabo. Ir arī likumi, kas varas gaiteņos bezcerīgi iestrēgst pretējo pušu nespējas dēļ apsēsties pie sarunu galda un visas vājās vietas detalizēti izrunāt.
Šobrīd gan situāciju mazliet glābj jaunās premjerministres Laimdotas Straujumas gatavība iedziļināties aktuālāko likumprojektu būtībā, rīkojot tikšanās ar ieinteresētajām pusēm, taču ar to vien ir par maz. Labi, pēc vēl vairākām sarunu kārtām viņai varbūt izdosies atrast visām pusēm daudzmaz pieņemamu kompromisu par jauno veselības aprūpes finansēšanas vai dzīvojamo telpu īres likumu, taču skaidrs, ka visu strīdīgo tēmu izrunāšana noteikti nav viena cilvēka spēkos. Lai arī cik talantīgs viņš būtu.
Kāds būtu risinājums? Ja šādas diskusiju vides nav, tad jārada. Lai uzlabotu politisko lēmumu kvalitāti un kaut nedaudz mazinātu sabiedrības neiecietību pret atšķirīgiem viedokļiem. Protams, pasākumiem jābūt tādiem, kas piesaista ļoti plašas sabiedrības uzmanību, un to rīkotājiem - tādiem, kam uzticas. Vislabāk, ja par šādu forumu vietu atkal kļūtu mūsu parlaments. Ja šis nav gatavs tik radikāli mainīties, jācer, ka varbūt būs nākamais.