Līdzībās runājot, tas ir kā gaviļniekam dāvāt viņa paša dārzā plūktu puķi. Vai vēl labāk – atnākt ciemos, paspiest roku un pamāt dobes virzienā, lai ziedus tad nu pats sev izvēlas, kuri vairāk tīk.
Skaidrs, ka premjere komentēja valdības kolektīvi pieņemtu lēmumu, taču paustais nu nemaz neliecina par konsekvenci lēmumu pieņemšanā un spēju ievērot saistības, bet gan drīzāk vedina domāt par nekārtību, kas valda valsts naudas līdzekļu pārvaldībā.
Vēlmi līdzdarboties EKA Latvija pieteica jau pirms pusotra gada, tātad tas, ka būs šīs izmaksas, ir nevis ministrijas pēkšņa atklāsme, bet gan sen zināmas saistības, kas bija savlaicīgi iekļaujamas šī gada valsts budžetā. Un, pat ja IZM par to bija aizmirsuši, tad vismaz Finanšu ministrijas ierēdņiem tas bija jāatceras. Līdz ar to jāpiekrīt valdības sēdē runātajam, ka šī nav tā reize, kad nauda ņemama no līdzekļiem, kas paredzēti neparedzētajiem gadījumiem. Taču vai meklēšana apcirkņos ir tā pareizākā alternatīva?
Pati tēze par apcirkņiem neiztur nekādu kritiku. Vai ministrija ir kāds ķēķis ar daudziem pieliekamajiem, kur visu ko var atrast, "kad mājās nekā nav", kā rakstīts vecās pavārgrāmatās?! Ja finansējums kādā IZM budžeta izmaksu pozīcijā tiešām "piezīmēts", lai vajadzības gadījumā būtu kur pagrābt, tad jājautā, vai arī citās institūcijās ir tāpat un kāpēc par to klusē Valsts kontrole? Taču, ja tā (cerams) nav, skaidrs, ka naudas meklēšana savos apcirkņos faktiski nozīmē tās atņemšanu kādai citai vajadzībai. Šajā gadījumā visdrīzāk zinātnei, kur kādām vajadzībām jau piešķirto finansējumu (un cilvēki ar to rēķinās) tagad pārdēvēs citā vārdā, iemaksās EKA, tad caur projektiem dabūs atpakaļ. Bet tiem, kam tagad steigā būs atņemts, pēc tam, no vēl citiem pa druskai atņemot, stiķēs vietā.
Šajā sakarībā varbūt ir īstais laiks atgriezties pie diskusijas par to, kā tiek veidots budžets. Pirms dažiem gadiem septembrī toreizējais finanšu ministrs lepni paziņoja, ka nu viss tiekot veidots "pa jaunam". Redzam, ka tomēr ne. Izkaujas ministri par pīrāga gabaliem, pēc tam skraida uz valdību ar lūgumiem pēc papildu naudas tam, kam nepietika. Arī iepriekš uzņemtām saistībām, jo tās nav prioritāšu listē.
Kuram tā saimniecība būtu jāsaved un jāuztur kārtībā? Manuprāt, premjerei.