Taču arī šis temats ir svarīgs, jo ekonomistu secinājumi liecina, ka Latvijas tautsaimniecībā gaidāmas neizbēgamas pārmaiņas. XX gadsimta deviņdesmitajos gados iedibinātais biznesa modelis – ražot lētu produkciju (vai piedāvāt lētus pakalpojumus), maksāt zemas algas, optimizēt visu, ko vien var optimizēt, sākot no nodokļiem līdz ieguldījumiem inovācijās – noveco. Un tas ir loģiski – kopš vētrainajiem deviņdesmitajiem gadiem ir izaugusi jauna paaudze, jau gandrīz 20 gadus dzīvojam XXI gadsimtā, un priekšstati par biznesa ētiku, darba vidi un produkcijas kvalitāti ir mainījušies.
Kategorisko spriedumu cienītāji pat apgalvo, ka lētas produkcijas un zemu algu glorificēšana novedusi pie tā, ka mūsu valstij ir divi varianti – vai nu pārorientēt ekonomiku uz augstas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu ražošanu, Eiropas Savienības (ES) mērogā vidēju un augstu algu maksāšanu un tādu biznesa ētiku, kas atbilst labākajiem Ziemeļvalstu standartiem, vai arī kļūt par tādu valsti, kurā citu ES dalībvalstu atraidītie svešzemju investori veido savdabīgus uzņēmumus, kuros nodarbina slikti apmaksātus viesstrādniekus no valstīm, kas atrodas ārpus ES.
Lai īstenotos pirmais variants, Latvijai vajadzīgi moderni domājoši, gudri vietējie uzņēmēji, kuri neatkarīgi no vecuma šolaiku inovācijas, piemēram, moderno tehnoloģiju risinājumus, uztvertu kā iespēju, nevis draudu.
Iepriekšējās valdības laikā EM intensīvi popularizēja jaunuzņēmumu jeb startup ekosistēmu, un tālaika ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens bieži uzsvēra jaunuzņēmumu perspektīvas. Lai gan vismaz pagaidām jaunuzņēmumi nav kļuvuši par būtisku tautsaimniecības segmentu, tomēr labāk, lai Latvijā ir daudz jaunuzņēmēju, kuri mēģina izveidot biznesu "no nulles" vien ar informācijas tehnoloģiju palīdzību, nekā daudz tādu biznesmeņu, kuri atļaujas publiski pārmest jaunajai paaudzei nevēlēšanos strādāt mazkvalificētu darbu postpadomiskā atmosfērā par niecīgu atalgojumu.
Irlielāmērāticams
Tihijs