Ja Latvijā ir vēl kāds, kurš pēdējo pāris nedēļu laikā nav izdzirdējis, ir tāda Otavas konvencija, kas aizliedz kājnieku mīnu lietošanu. Dažiem ienācis prātā, ka, no tās izstājoties, mēs varētu nomīnēt Krievijas pierobežu, tā sevi pasargājot no pēkšņa uzbrukuma. Kronis šīs idejas piekritēju argumentācijai, manuprāt, ir Saeimas deputāta Edvīna Šnores (NA) atziņa, ka izstāties no konvencijas jau nenozīmējot, ka kājnieku mīnas iepirksim un pielietosim. Izstāties izstāšanās pēc, iekšpolitiskā ķīviņa dēļ.
Viss šis, īpaši NBS vadības un Aizsardzības ministrijas nolaišanās līdz ielas līmeņa citkārt demokrātiskām, bet, šoreiz jāteic, neprofesionālām diskusijām, rada pamatu bažām par lēmumu pieņēmēju stingrību un pārliecinātību iepretim dažādu sliktākajā nozīmē no ielas pasviestu ideju un pseidorisinājumu priekšā.
Tāda jauda no mušas uzpūst ziloni nebūtu iespējama, ja sabiedrībā nevaldītu satraukums par Krievijas militārās agresijas draudiem. Kā precīzi pauda Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis: "Daudz kas ir atkarīgs no Ukrainas uzvaras. Ja viņiem sekmējas, viņi "pērk" mums laiku. Ar savām asinīm, dzīvībām – visu! Cik daudz laika viņi mums var "nopirkt", mēs nezinām. Mēs ceram, ka ar visu, ko darām, viņu uzvara ir iespējama, bet, ja ne, mums būs sev jājautā, vai šo "nopirkto" laiku izmantojām efektīvi."
Pasažieru sastāvs "mīnu diskusijai" ir raibu raibais. No cienījamiem militārajiem ekspertiem līdz entuziastiem, kuri centušies iedziļināties tēmā. Īpaša loma putu kulšanā ir Saeimas opozīcijai, kas nelaidīs garām iespēju piekārt prokrieviskuma birku lēmumam, kurā atbildība gulstas uz kāda Progresīvo politiķa pleciem – šajā gadījumā runa ir par aizsardzības ministru Andri Sprūdu. Tā kā viņš balstās NBS atzinumā, tāda pati birka tiek arī to komandierim Leonīdam Kalniņam.
Turpat roku pieliek politiskie spēki, kuri vispār nokrituši no politiskās skatuves un īsu mirkli pirms starta skrējienā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām kā bezbiļetnieki uzsēžas ikvienai sabiedrības uzmanības jau apsedlotai tēmai.
Kādu ziņu tas Kremlim sūta par latviešu uzticēšanos tiem, kuru rokās būs mūsu pretošanās X stundā, kas, Dievs dod, nekad nepienāks? Tas prokrieviskuma monitorētājiem acīmredzami nerūp.