Kampaņošana un elektorāta mobilizēšana, vairojot polarizāciju sabiedrībā, bija vērojama jau pirms četriem gadiem, un sociālie tīkli šoreiz tam kalpo kā labs instruments. Tie zum sašutumā un asprātībās par Aivara Lemberga, Maira Brieža, Anatolija Danilāna, Igora Rajeva un citu priekšvēlēšanu seju piesaistīšanu partiju kampaņās, maldīgi uzskatot, ka "nu mēs viņus noliksim uz lāpstiņām", bet oponentiem tas patiesībā liek justies komfortablāk, nevis neomulīgāk. "Mūsējos" apkaro, tātad viņi ir kādam neērti.
Boksera Maira Brieža pieaicināšana Saskaņas sarakstā partijai kalpo kā pozicionēšanās pret "latviešu nacionālistiem", kuriem Brieža "es par mieru" un "viss nav tik viennozīmīgi" nostāja Ukrainas karā bijusi līdzvērtīga nodevībai. Līdzīgi savu artavu no Ukrainas konflikta uzplēstā etniskā jautājuma cenšas nopelnīt Attīstībai/Par!, sarakstā pieaicinot Krievijas propagandas šovos "latvieti" par naudu ilgstoši spēlējušo aktieri Andri Lielo. Tagad Lielajam jauna loma – stāstīt latviešiem par "labajiem krieviem", kuri palikuši Maskavā, un pilsonisko mieru, kas nepieciešams šeit. A/P sarakstu tā acīmredzot cenšoties padarīt pievilcīgu arī tiem integrētajiem krievu vēlētājiem, kuri jau nav šīs politiskās apvienības domubiedri, pateicoties tās uzturētajiem liberālajiem dienaskārtības jautājumiem.
Loģiski būtu A/P vēlētājiem rasties jautājumam, kā tas viss sadzīvos ar kampaņas centrēšanu ap aizsardzības ministru Arti Pabriku kā premjera amata kandidātu. Būtu loģiski, bet, visticamāk, neradīsies. Pabriks jau sen spēlē "pēdējā latvieša" lomu A/P liberālajā "tusiņā", cenzdamies daudzos politiskās dienaskārtības jautājumos iztaisīties par lielāku nacionālistu nekā to partiju politiķi, kuriem tas ideoloģiski piestāvētu vairāk. A/P ir nobažījusies par dominējošās lomas saglabāšanu pēcvēlēšanu valdībā, un vēlēšanu saraksti, kas tiecas izpatikt raibām un pretrunīgām vēlētāju simpātijām, to apliecina.
Ukrainas kara uzplēstajā tēmā mēģina iespraukties arī Konservatīvie, kuru vārdā Rīgā parādījušās uzlīmītes ar lozungu "Vienotība ir laba tikai Dziesmusvētkos". Sauklis ietver mājienu, ka Vienotības kurss, kas runā par pilsonisko mieru, ir par maz latvisks un šis melnbaltais laiks nav īstais, kad izvēlēties vienotību tiešā un pārnestā nozīmē. Šādi priekšvēlēšanu gājieni ar tiešām norādēm nebalsot par koalīcijas partneri atsauc atmiņā sliktākos piemērus no Latvijas vēlēšanu kampaņu vēstures.