Daži piemēri. Pavisam nesen bija skandāls par to, ka Jaunās konservatīvās partijas līdera vadītajā ministrijā formāli strādā, bet faktiski vien saņemot algu partijas kampaņas rīkotāja. Nebija pārsteigums, ka KNAB šajā gadījumā nesaskatīja pārkāpumu, tomēr skaidrs, ka šāda prakse nekādi nesaskan ar tiem cēlajiem saukļiem, ar ko šis politiskais spēks savulaik sevi pieteica politikā. Šajās dienās daļā sabiedrības neizpratni, pat sašutumu raisīja ziņa, ka Rīgas domē ievēlētā Mārtiņa Staķa vietā par Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāri apstiprināta vēlēšanās krietni svītrotā Baiba Bļodniece. Tāpat plašu ažiotāžu nacionāli noskaņotajā sabiedrības daļā raisīja Progresīvo līderes Antoņinas Ņenaševas izteikumi par to, vai piešķirt nepilsoņiem vēlēšanu tiesības pašvaldībās, kā arī par krievu valodas lietojumu pašvaldībā. Lai vairotu ažiotāžu, kāds pat atgādināja, ka viņa savulaik vadījusi Saskaņas jauniešu organizāciju. Šķiet, Repšes valdība bija tā, kura kā vienu no pirmajiem skatīja jautājumu par ministru algu pacelšanu. Šī Saeima gāja vēl tālāk – pērn lēma par tūlītēju valsts budžeta finansējuma partijām palielināšanu un nu nesenajās Rīgas domes vēlēšanās varēja, kā saka, skalot nodokļu maksātāju smadzenes par viņu pašu naudu.
Tātad ideālu politiķu vai politisko spēku nav? Visi izrādās blēži? Šie piemēri apliecina, ka ideālie politiķi ir, taču tikai cilvēku prātos. Naivi varbūt ir šo savu vīziju par ideālo politiķi vai politisko spēku attiecināt uz konkrētām personām vai partijām, kas (īpaši pirms vēlēšanām) pauž kaut ko līdzīgu tam, ko gribētos saklausīt. Jo atšķiras intereses. Vēlētājam tās ir saistītas ar praktisku vai emocionālu labumu, ko gūs no konkrētas politiķa darbības, savukārt politiķim vienas intereses ir pirms vēlēšanām – tikt ievēlētam, otras – savējās, ko var realizēt jau tad, kad ir tikts pie varas. Taču ievēlēšana vistiešākajā veidā ir atkarīga nevis no personiskajām vēlmēm, bet gan no tā, cik daudzi vēlētāji politiķa teiktajā būs saklausījuši to, ko gribētu dzirdēt – ne velti daudzas partijas pirms vēlēšanām ļoti rūpīgi analizē, kas rūp viņu potenciālajiem vēlētājiem, un attiecīgi to sola. Spilgts piemērs teiktajam ir Artuss Kaimiņš, kurš, raujoties pie varas, uzvedās kā politiskais huligāns, bet, kad tika pie "saimes galda", sāka uzvesties kā teju vai cits cilvēks. Vai, piemēram, ievērojāt, ka teju vai visi pirms Rīgas domes vēlēšanām solīja īsā laikā likvidēt rindas uz vietām bērnudārzos? Vēl iepriekš modē bija saukļi par cīņu pret korupciju. Tie, kas tiek pie varas, protams, risina arī šos jautājumus, rēķinoties, ka būs jāatskaitās, kad kandidēs uz nākamo periodu, taču skaidrs, ka parādās arī citas prioritātes, par kurām iepriekš runāts ne tik skaļi. Un te ir tā sāls – lai nebūtu jāviļas, der nevis klausīties vien sev tīkamās frāzes, bet arī visu citu, ko uz varu pretendējošie jebkad pauduši. Internets šajā ziņā dod plašas iespējas.