Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) nesen Dienai sacīja: "Labi ir tas, ka beidzot ir izsapņots sapnis par to, ka ikvienā lauku ciemā varētu atvērt kādu rūpnīcu." Ministrs arī uzsvēra, ka "reģionos ekonomiskā aktivitāte koncentrējas pilsētās, novadu centros", un kā veiksmīgas attīstības piemēru minēja to, ka "ir "Vidzemes trijstūris" – Smiltene, Valmiera, Cēsis."
Savukārt domnīcas Certus pētnieki maijā akcentēja ieguldījumu, ko tautsaimniecībā dod speciālās ekonomiskās zonas, kas izveidotas Liepājā un Ventspilī, kā arī tos soļus izaugsmes virzienā, ko sper Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona. Certus pētnieki arī aicina ņemt vērā, ka Jelgavā uzņēmējdarbību veicina tur izveidotais Industriālais parks.
Turpretī mazapdzīvotās, nomaļās Latvijas teritorijas reti kad tiek minētas veiksmes stāstu vidū.
Patlaban vērojama tendence, ka iedzīvotāji tiek mudināti doties turp, kur ir darbs, t. i., uz lielajām apdzīvotajām vietām, un kā pozitīvais piemērs tiek minēta Valmiera, kuras pašvaldība domā par to, kā veicināt mājokļu pieejamību savā pilsētā.
Ašeradena teiktais, ka ir "izsapņots sapnis par to, ka ikvienā lauku ciemā varētu atvērt kādu rūpnīcu", un ekonomikas analītiķu atziņas apliecina to, kas ikvienam ir labi redzams, ka, izbraucot ārpus Rīgas,
plaisa, kas šķir pilsētas un novadu centrus no ciemiem, kuros mīt niecīgs iedzīvotāju skaits, kļūst gan dziļāka, gan platāka.
Taču būtu maldīgi domāt, ka tā tas ir tikai un vienīgi mūsu valstī. Līdzīga situācija ir arī citur, piemēram, kaimiņzemē Igaunijā. Turklāt Igaunijas austrumu daļā kontrasti ir pat vēl spēcīgāki nekā Latvijā. Igaunijas slavenākās universitātes mājvieta Tartu var godam sacensties ar Eiropas modernākajām universitātes pilsētām. Narva, kas atrodas pie Igaunijas robežas ar Krieviju, ir atbrīvojusies no postpadomju vienmuļības un ekonomiskās stagnācijas un pārtapusi par gluži citādu – vizuāli pievilcīgu un saimnieciskā ziņā dinamisku – pilsētu. Savukārt noskaņa mazpilsētās un ciemos, kas atrodas pa vidu starp Tartu un Narvu, ir tāda, it kā laiks tur būtu apstājies XX gadsimtā. Kaut gan tur mājo enerģiski cilvēki, kuri dara visu, kas viņu spēkos, lai attīstītu biznesu, nodrošinātu interesantu kultūras dzīvi un saglabātu izglītības iestādes, vismaz patlaban rodas iespaids, ka šāda rīcība var izrādīties vien cīņa ar vējdzirnavām, jo urbanizācijas procesi ir un būs ļoti spēcīgi, turklāt arī neatgriezeniski.
TrollisJT