Tomēr pagājušās vasaras pieredze mūsu valstī ir duāla. Pozitīvā ziņā tā apliecina mūsu sabiedrībai piemītošo racionalitāti un to, ka daudzas jomas spēj darboties, ievērojot saprātīgus piesardzības pasākumus. No laika starp pirmo un otro ārkārtējo situāciju, kas tika izsludināta 9. novembrī, daudziem atmiņā palikuši muzeju apmeklējumi un kultūras notikumi, kas bija organizēti, novēršot drūzmēšanos.
Lietišķo pasākumu rīkotāju segmentā kā pozitīvu piemēru var minēt Eiropas Parlamenta biroju Latvijā, kas apliecināja prasmi piedāvāt interesantu saturu un vienlaikus nodrošināt pasākuma dalībnieku distancēšanos. Iemaņas strādāt, mudinot cilvēkus distancēties, pierādīja arī starptautiskie pasažieru pārvadātāji.
Arī daudzas citas ar cilvēku pulcēšanos un pārvietošanos saistītās jomas (tūrisms, izmitināšana, ēdināšana u. c.) pērnvasar pierādīja, ka nepastāv tikai divas alternatīvas "Durvis slēgtas!" un "Darbojamies bez piesardzības pasākumiem kā pirms pandēmijas!", bet ir iespējams strādāt, pielāgojoties situācijai. Tā ir pieredze, ko vērts īstenot arī šajā vasarā.
Savukārt negatīvā pieredze saistīta ar mūsu nācijai neraksturīgi vieglprātīgu domāšanu "rīt uz brokastlaiku Covid-19 būs pazudis, un viss būs tā, kā 2019. gadā", ko demonstrēja politiskā elite un daži sabiedrības pārstāvji. Uz šo savdabīgo vieglprātību norādījuši arī politologi un citi eksperti.
Patlaban jau tiek runāts, ka tām nozarēm, kurās tas reāli iespējams, visu šo gadu ir jārēķinās ar attālinātu darbu, izglītības iestādēm – ar hibrīdveida mācību procesu un ka fiziska distancēšanās, pēc iespējas izvairoties no drūzmas, jāievēro arī turpmāk. Lai šā gada rudenī mūs nešokētu trešās ārkārtējās situācijas ieviešana un 2022. gads, kad plānotas Saeimas vēlēšanas, nesāktos ar politisko populistu šoviem un mājsēdē esošu sabiedrību, ierobežojumu mazināšana jāveic pārdomāti un racionāli.