Abpusējām antipātijām šajā gadījumā ir sena priekšvēsture, meklējama vēl Osmaņu un cariskās Krievijas impērijā, bet jaunākajos laikos nesaskaņas izvērsās karā par armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu jeb Arcahu, kurai PSRS pastāvēšanas laikā bija īpašs statuss Azerbaidžānas sastāvā. Karš de facto sākās vēl 1988. gadā, PSRS pastāvēšanas beigu posmā, un noslēdzās ar Armēnijas uzvaru, ne bez Krievijas palīdzības.
Kara laikā armēņu spēki ieguva kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, kur šodien pastāv starptautiski neatzīta (tajā skaitā arī Erevānas oficiāli neatzīta) Arcahas Republika, bet arī pār vairākiem Azerbaidžānas rajoniem, kas tika okupēti, lai būtu iespējams izveidot koridoru starp Armēniju un Kalnu Karabahu.
Šā iemesla dēļ tā dēvētā starptautiskā sabiedrība, lai arī formāli, taču visbiežāk atbalsta Azerbaidžānas pretenzijas.
Vienlaikus kopējā situācija nu jau gandrīz trīs gadu desmitus atrodas pata stāvoklī. Politiskās vienošanās nav iespējams panākt atklātas abpusējās neuzticības un radikāli pretējo interešu dēļ, bet militāri risinājumi ir izslēgti ievērojamas Krievijas klātbūtnes dēļ, kā arī tāpēc, ka pastāv bažas – liela mēroga militārais konflikts šajā gadījumā novedīs arī pie ne mazāku mērogu abpusēja genocīda, lai kas arī tiktu apgalvots oficiāli.
Maskavai šķīrējtiesneša loma tikmēr ļauj saglabāt iespaidīgu ietekmi Kaukāzā. Papildus jāņem vērā, ka Krievijā dzīvo vairāki miljoni etnisko armēņu un azerbaidžāņu, no kuriem daudzi plašas karadarbības starp viņu dzimtenēm gadījumā, visticamāk, nepaliks vienaldzīgi, bet lieki konflikti valsts iekšienē Maskavai pavisam noteikti nav vajadzīgi.
Attiecīgi arī šis robežkonflikts ar ļoti augstu ticamības pakāpi noslēgsies līdzīgi kā iepriekšējās sadursmes.
Pēc Maskavas diplomātiskās iejaukšanās galējas nepieciešamības gadījumā, lai arī nelabprāt, taču piedraudot ar militāra spēka pielietošanu, tiks atjaunots iepriekšējais status quo.
Senās problēmas tas neatrisinās, taču arī liela mēroga karadarbības nebūs.
Cits jautājums ir, ka šāds stāvoklis nevar turpināties bezgalīgi un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam ir nepieciešams diplomātisks risinājums, apvienots ar fundamentālām drošības garantijām abām pusēm. Vienlaikus nav nekādu iemeslu uzskatīt, ka kompromiss, kas nebija iespējams, globālākai ģeopolitiskajai situācijai esot daudz stabilākai, būs iespējams aizvien pieaugošas ģeopolitiskās nenoteiktības periodā.
Rezultātā atliek secināt, ka patlabanējais robežkonflikts, visticamāk, ne tuvu nav pēdējais. Savukārt kāds reāls risinājums būs iespējams tikai pēc tam, kad atjaunosies ģeopolitiskā stabilitāte, lielvarām vienojoties par jauniem globālās spēles noteikumiem.