Nelabo kļūdas, jo... tā izdevīgi. Cik ilgi vēl?

Zināja taču, ka pagaidu risinājums, kas ieviests sen pagājušas krīzes laikā, nevar tikt uzskatīts par normālu ilgtermiņā. Zināja par veselības aprūpē strādājošo neapmierinātību ar darba samaksas nosacījumiem, viņu gatavību emigrēt un arī reālo aizbraukšanu, kā sekas – darbinieku trūkums nozarē – jau sen bija jūtamas. Bet nē – vilka laiku, mēģinot notušēt problēmu ar vēl kārtējiem pagaidu un pārejas perioda risinājumiem.

Jau pirms pieciem gadiem tiesībsargs bija aktualizējis problēmu, ka termins "pagarinātais normālais darbalaiks" ir absurds, ārstniecībā strādājošajiem par virsstundām jāmaksā atbilstoši Darba likumā noteiktajam. Tātad politiķiem bija gana daudz laika saņemt apstiprinājumu arī no Veselības ministrijas un Saeimas juristiem, ka norma ir labojama, un attiecīgi rīkoties. Tiešām bija nepieciešama šī "valsts pret valsti" tiesa, lai beidzot kas mainītos? Un cik tad nu briesmīgi daudz ietaupīja? Un – pats galvenais – uz kā rēķina?!

Skumdina šajā kontekstā divas tendences. Pirmā – ka valsts allaž pamanās risināt savas problēmas (vienalga, vai tās saistītas ar nespēju izveidot sabalansētu budžetu, vai krīzi kādā nozarē u. tml.) uz mazāk nodrošināto rēķina, proti, "izbraukt" no samilzušās situācijas uz ne pārāk naudīgo, taču savu darbu pacietīgi darošo (kā šajā gadījumā – ārstniecības personāla) rēķina. Un otra – ka pat tad, kad jau labu laiku runāts par valsts ekonomikas augšupeju, stabiliem augšupejošiem rādītājiem utt., "piemirst" atgriezties pie sāpīgo krīzes laikā pieņemto lēmumu, pie "jostu savilkšanas" atcelšanas. Tā teikt – ko tur daudz skatīsies pagātnē, viss labi, ejam uz priekšu, baudām panākumus. Lai nozares pašas tiek galā ar krīzes iecirstajām brūcēm. Izņēmums – tie, kuri prot uzstājīgāk par sevi atgādināt vai, kā šajā gadījumā, piesaistīt tiesībsarga uzmanību. To gribēdams nenosauksi par godprātīgu valsts politiku. Pat ja tā kādam no valsts varu pārstāvošajiem šķiet izdevīgāk.

Bet ir arī labā ziņa – šis Satversmes tiesas spriedums vēsturē paliks kā izcils piemērs tam, ka tiesībsarga institūcija nav domāta tikai parunāšanai par problēmām, proti, ka tā spēj arī kaut ko reāli panākt. Un varbūt tas ir arī piemērs citām institūcijām, tajā skaitā Valsts kontrolei, kā rīkoties, ja to teiktais un aizrādītais izskan tukšumā. No vienas puses, gribētos cerēt, ka daudz vēl tādu spriedumu būs un daudz kas vēl tiks tādā veidā atrisināts, jo aktualizētas arī daudzas citas problēmas, taču, no otras puses, saprotam, ka daudz loģiskāk būtu, ja līdz valsts resursu tērēšanai tiesvedībām nemaz nenonāktu – attiecīgās likumu kļūdas un nepilnības tiktu labotas krietni savlaicīgāk.