No sākuma politiķi jaušami paštīksminājās, ka šoreiz pēc ilgās kritikas, ka viņi novēloti pieņemot lēmumus un noguļot kārtējo saslimstības vilni, beidzot savlaicīgi valdībā apsprieduši plānu dzīvei pēc 15. novembra. Kā – izrādās lēmumu pieņemšana neiekļaujas rāmī savlaicīgs vai novēlots? Kā izrādās, lēmumi var būt arī priekšlaicīgi? Tā saucamajai Latvijas politiskajai elitei burtiski nokūpēja mikroshēma.
Tas, piedodiet, atgādina vienu no ceļu satiksmes noteikumu aksiomām, ka braukšanas ātrums ir ne tikai par lēnu vai par ātru, bet, galvenais, – tam jāatbilst braukšanas apstākļiem. Ja asfalts apledojis, būtu visai idiotiski apmest grāvī kūleni un stāstīt, ka visu esi darījis pareizi, braucot ar pieļauto ātrumu 90 kilometri stundā. Pēc tam bija jaušams sašutums un neslēpta aizvainotība, ka šoreiz, kā izrādās, lēmumi ir sasteigti, jo situācija novembra sākumā var atšķirties no situācijas novembra vidū, 15. novembra rītā. Viskrāšņāk to nodemonstrēja aizvadītajā nedēļā sabiedriskās televīzijas debatēs, kad zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (NA) sašutumā grozīja galvu, mētāja rokas un beigās jau klaji vīpsnāja par Rīgas Stradiņa universitātes profesora Ģirta Briģa gluži vai izmisumu, kad viņš apelēja pie politiķu veselā saprāta un skaidroja šo vienkāršo patiesību.
Mediķu un ekspertu iebildes pret valdības plāniem 15. novembrī izbeigt to, kas tā pa īstam pat neatbilda stingra lokdauna kritērijiem, pagaidām ir neuzklausītas, bet var viegli paredzēt, ka tās vēl varētu viest korekcijas politiķu lēmumos. Veselības ministra Daniela Pavļuta (A/P) padomnieks Kaspars Bērziņš, kurš, kā runā veselības nozarē un valdības kuluāros, esot tas, kurš pretēji labai praksei reāli vadot Veselības ministriju, valdības sēdē rosināja, ka pašvaldībām ar stabilu Covid-19 situāciju pēc 15. novembra varētu noteikt atsevišķus atvieglojumus epidemioloģiskajos ierobežojumos, piemēram, piemērojot mazākus drošības pasākumus interešu izglītībā un atvieglotas prasības pakalpojumiem. Dažas dienas vēlāk profesors Briģis Dienai uzsvēra, ka Latvija ir pārāk maza un cilvēku mobilitāte – pārāk liela, lai sekmīgi darbotos ierobežojumu ieviešana pēc lokāliem principiem. Arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, kura savā ārsta praksē Latgalē situāciju acīmredzami redz adekvātāk nekā politiķi Rīgas gaiteņos, uzskata, ka 15. novembrī atcelt mājsēdi un ierobežojumus ir pāragri.
Mediķu izmisumu spilgti raksturo tas, ka nu jau Covid-19 slimnieku reanimēšana tiek rādīta sabiedriskās televīzijas ēterā. Vieni to var saukt par nevakcinēto iebiedēšanu, man gribētos domāt, ka daļēji mērķauditorija šiem kadriem bija arī politiķi.