Taču ierasti – ne no vienas pašreiz parlamentā pārstāvētās partijas nesadzirdēsim veselīgu paškritiku un kļūdu atzīšanu. Par to šobrīd visi cenšas izvairīties runāt. Bažas rada arī tas, ka priekšvēlēšanu solījumu maratonā politiķi, šķiet, pavisam aizmirsuši arī pašreiz aktuāli darāmos darbus. Te runa ir gan par energodrošību, gan pedagogu un mediķu gadiem neatrisinātajām problēmām, gan nenoliedzami arī Covid-19 vīrusu.
Diezgan dīvaini redzēt, ka šie aktuālie jautājumi ir pazuduši no politiķu dienaskārtības prioritāšu saraksta augšgala, lai gan vēl nupat paprāvs mediķu skaits bija sanācis protesta akcijā pie Veselības ministrijas, lai paustu savu sāpi. Tieši tāpat visiem zināms par pedagogu lēmumu septembrī sākt beztermiņa streiku, protestējot pret varas nevēlēšanos ieklausīties viņu vajadzībās un problēmās. Tikpat savdabīga ir arī valdības un atbildīgās ministrijas visai nenopietnā attieksme pret Covid-19 iespējamo atkaluzliesmojumu rudenī. Laikā, kad statistikas dati rāda inficēšanās gadījumu skaita pieaugumu un atsevišķās valstīs gan sāk domāt, gan arī ieviest lielākus vai mazākus drošības pasākumus, lai infekciju jau laicīgi ierobežotu, Latvijā, pēc visa spriežot, atbildīgie šo iespējamo risku cenšas paslaucīt zem tepiķīša – vismaz līdz vēlēšanām. Protams, vienmēr var apelēt ar argumentu, ka speciālisti labāk zina par riska pakāpi un nespeciālistiem nevajadzētu priekšlaicīgi radīt nepamatotu paniku. Tomēr, atminoties pieredzi iepriekšējos divos gados, tostarp to, kā «sekmējās» ar pandēmijas ierobežošanu, bažas ir par to, vai šis pašreizējais vasaras miers nerezultēsies paniskā un sāpīgā situācijas glābšanā brīdī, kad inficēšanās līkne sāks skriet debesīs, taču konkrēts rīcības algoritms nebūs izstrādāts vai būs vienkārši nokavēts laiks.
Izskatās, ka šobrīd politiķi dzīvo pēc principa, ka pagaidām viss ir labi, un tā arī mēģinās noturēties līdz pat 1. oktobrim – Saeimas vēlēšanu dienai. Tā sacīt – labāk vēlētāju līdz balsošanas dienai barot ar skaistiem solījumiem, bet pēc tam jau skatīsies, kā būs.